Tā nu gadījās, ka iepriekšējo janvāri braucu tālu no Latvijas, savādā zemē ar palmām, ūdenskritumiem un pat „ziemā” siltu jūru. Ar Latvijai līdzīgu ceļu stāvokli, kustības blīvumu, bet pavisam citādiem satiksmes noteikumiem. Faktiski – bez noteikumiem mūsu izpratnē. Bez radariem – kādi tur radari, ja policistiem pat automobiļu nav, bez alkometriem – esot kādi 100 iepirkti gadā apmēram 2004., bet ātri izgaisuši, bez pagrieziena signālu rādīšanas, bez tehniskajām apskatēm…

Grūti bija pierast. Pirmajā vakarā pēc 100 kilometriem pa valsts vienīgo ātrgaitas šoseju (divas joslas katrā virzienā ar dziļu grāvi pa vidu) domāju, ka tumsā otru vajadzīgo simtu šādā eiropieša uztverē traku improvizāciju juceklī nobraukt nespēšu. Otrajā dienā mācījos taurēt, trešajā - apstāties tur, kur man vajag, nevis tur kur „drīkst”, forsēt milzu izmēra „guļošos policistus” (vienīgais ātruma ierobežošanas līdzeklis apdzīvotās vietās)... Ceturtajā – pārsteigts konstatēju, ka braucot smaidu, pat smejos un dungoju kādu bačatasmotīvu. Ar šamējiem, izrādās, var sadzīvot gluži labi.

Tad biju mājās. Un – man ir vēl grūtāk pierast. Pat pēc gada grūti. Nevis tāpēc, ka jau pirmajā vakarā ar lielu piepūli un nožēlu nācās atcerēties, ka pie sarkanas gaismas ir jāstāv pat tad, ja šķērsojošā iela ir tukša kā izslaucīta; nevis tāpēc, ka otrā rītā man skarbs policists atgādināja, ka 50 km/h ir dzelzs likums pat tur, kur tam nav nekāda loģiska pamatojuma. Nevis tāpēc. Ir, draugi, viena cita riebīga mūsu kustības (un arī pārējās sadzīves) iezīme, pie kuras es vairs nepieradīšu. Negribu pierast.

 Gaidu sievu pārpildītā patiltes stāvvietā pie „Dominas”. Neesmu apstājies gluži tā kā vajadzētu, bet esmu taču pie stūres un gatavs pavirzīties, tikko tas kādam būs vajadzīgs. Lasu par Kolumba pirmo Atlantijas ceļojumu, kurš atdūrās tieši pret augstāk minēto salu, un jūtos gluži labi. Tad – blakus taure. Skaļa, gara. Un ģīmis. Trakās dusmās saviebts mūlis no šausmu filmas. Atveru logu un saku – labdien! Drīz Valentīna diena! Nesaprot. Bļauj, ka siekalas šķīst.

„Road rage”. Ceļa dusmas, niknums. Patoloģisks stāvoklis, kuru pirmo reizi fiksēja un šādi nosauca amerikāņi jau tālajā 1988. gadā. Toreiz kāds slimais uz šosejas nošāva cita auto pasažieri (netrāpīja šoferim...), jo uzskatīja, ka diezgan nevainīgs līdzās braucēja manevrs bijis aplams. Nu ik dienas redzu, kā šis vīruss plosās arī Latvijā. Un pierast negribu. Gribu tādu noskaņu kā Dominikānas Republikā, kur vidējā alga ir pieckārt zemāka, „bardaks” uz ceļiem pieckārt augstāks nekā Latvijā, bet 20 dienās ne reizi neredzēju nevienu viepli, nevienu izstieptu vidējo pirkstu. Un nevienu avāriju. Iespējams taču, ka tieši optimisms ir labāks drošības balsts nekā fotoradari?

Lai gan – viņi tur arī šo to citu māk daudz labāk nekā mēs. Bet par to citreiz.

Foto: Auto akadēmija