Turpinām iepazīties ar izcilām personībam autobūvē un no Ferdinanda Poršes meistardarbiem pārsēžamies Enco Ferrari ( Enzo Ferrari) spilgti sarkanajās ātruma ražotnēs, kuras rotājošais zirgs nāk no itāļu lidotāja, Pirmā Pasaules kara varoņa Frančesko Barakka (Francesco Baracca) lidmašīnas fizelāžas. Sacīkšu braucēja karjeru Enco Ferrari aizsāka Pirmā Pasaules kara beigās firmas CMN sacīkšu komandas sastāvā Targa Florio sacensībās. Debija gan nebija veiksmīga.

Slevenais sacīkšu braucējs un ALFA ROMEO automobiļu izmēģinātājs Enco Ferrari pēc aiziešanas no ALFA ROMEO dibināja uzņēmumu, kura sākotnējais nosaukums bija ''Auto Avio Costruzioni'' un tur 1940. gadā  tapa pirmais, Enco Ferrari radītais, automobilis, modelis AAC 815 ar 8 cilindru, 1,5 litru motoru.  

Uzņēmums oficiāli ražoja darbagaldus un lidmašīnu piederumus. Ar uzņēmumu ALFA ROMEO Ferrari bija līgums. Tajā bija teikts, ka četrus gadus Ferrari nedrīkst ražot automobiļus. Pirmais spēkrats ar FERRARI nosaukumu parādījās 1947. gadā un tas bija modelis FERRARI 125 ar jaudīgu, 12 cilindru, alumīnija dzinēju. Mērķis bija radīt ielas automobili ar sacīkšu mašīnas īpašībām nezaudējot komfortu.

1947. gada beigās FERRARI dzinējam jau bija divas modifikācijas, bet tā darba tilpums modelī FERRARI 166 bija 1995 kubikcentimetri. 1948. gadā FERRARI komanda pirmo reizi guva uzvaru sacīksdtēs Mille Miglia un Targa Florio. Pēc gada izdevās atkārtot šo pašu panākumu un gūt jaunu uzvarot Lemānas 24 stundu sacīkstēs. 1954. gada sākumā FERRARI kopā izlaida, apmēram, 200 ekskluzīvus, ielas automobiļus un 250 sacīkšu modeļus. Veidojot savus ielas automobiļus Enco Ferrari vērsās pie dažādām dizaina kompānijām, kas ļāva radīt atšķirīgus citu no cita spēkratus.

1954. gada modelis FERRARI 250 GT aizsāka ilggadēju sadarbību ar ''Pininfarina'', kuru virsbūves vislabāk piestāvēja jaunajām šasijām ar īso bāzi, kur dzenošā, aizmugurējā ass, bija piekārta uz atsperēm. Modeli FERRARI 250 GT izlaida ar kupejas un kabrioleta virsbūvēm, bet 1959. gadā parādījās sportiskā FERRARI 250 GT CALIFORNIA, kuru ražoja pēc pasūtījuma. FERRARI 250 GT 1960. gadā pārtapa par fastbeku 250 GTE ar 2+2 tipa virsbūvi. Spēkrats izdevās elegants un kļuva populārs. Uz tā bāzes 1964. gadā uzbūvēja modeli FERRARI 330 GT ar četru litru dzinēju un oriģināliem lukturiem.

Modeļa mantinieks sekoja 1967. gadā un tas bija FERRARI 365 GT ar pašbalansējošo, aizmugurējo balstiekārtu un stūres pastiprinātaju. No 1962.- 1964. gadam tika saražoti modeļa FERRARI 250 GTO 39 eksemplāri. Spēkrats sanāca ļoti elegants ar aerodinamiski pilnīgām virsbūves līnijām, kas bija projektētāja Džotto Bizzarrini ( Giotto Bizzarriini) nopelns.

Automobilis varēja attīstīt vairāk nekā 280 km/h lielu ātrumu. FERRARI 250 GT tika uzlabots par pamatu ņemot modeli 250 GT SWB. Spēkratam bija sarežģītākas konstrukcijas šasija un mainīta aizmugurējā balstiekārta ( uz SWB bāzes), pludlīnijas virsbūve, jauna, 5 pakāpju pārnesumu kārba, bet dzinējs tika nobīdīts uz aizmuguri un atradās zemāk. Auto uzstādīja V12 spēka agregātu ar 3 litru cilindru darba tilpumu un sešiem karburatoriem. Jauda sasniedza 300 zs. Apdares elementu daudzums bija minimāls un sānu logi bija no plastikas. Buferu un spidometra nebija. Pēc ilgiem oficiālo amatpersonu strīdiem šī mašīna tika atzīta par 250 GT modificētu modeli, kuram piešķīra burtu O, kas bija saīsinājums no omologato. Itāļu valodā tas nozīmē liecināt, atzīt. 1966. gadā FERRARI izstrādāja jaunu V veida 12 cilindru motoru ar divām sadales vārpstām katrā cilindru galvā un jaudu 300 zs. Modeli FERRARI DINO 206 GT  sāka ražot (Ar marku DINO.)

1968. gadā. Par Dino ( saīsinājums no Alfredino)   sauca Enco Ferrari dēlu. Viņš nomira 24 gadu vecumā, 1956. gadā.  Pirms nāves Dino nodeva tēvam savas V6 dzinēja izstrādnes Formula2 sacīkstēm. FERRARI DINO 206 GT izlaišana bija uzņēmumam svarīgs notikums. Tas bija pirmais FERRARI ielas auto ar centrā novietotu dzinēju.

Arī pārdošanas rādītāju ziņā automobilis bija pirmais un nesa jūtamus ienākumus. Spēkrata sērijveida ražošana ļāva saņemt atļauju izmantot kompakto un vieglo V6 dzinēju Formula2 sacīkstēs sešdesmito gadu vidū. Pat bez FERRARI firmas zīmes modelis DINO 206 GT bija viens no lieliskākajiem kompānijas auto. Tā divu litru dzinējs attīstīja 180 za jaudu. Automašīna bija neliela, viegla un dinamiska. Vēlāk spēkrats pārauga par FERRARI 246 GT. Marka DINO kļuva par aizsācēju garai, lielisku FERRARI mašīnu ķēdītei.  1968. gadā izlaida FERRARI DAYTONA vai 365 GTB/4 ar priekšā novietotu V12, 4,4 litru dzinēju, kura jauda bija 352 zs, bet maksimālais ātrums 280 km/h. Tajā laikā tā bija pati ātrākā mašīna pasaulē. Ieskrējiens no 0 – 97 km/h prasīja 5,4 sekundes. Viena cilindra darba tilpums bija 365 kubikcentimetri. GTB piederēja Gran Turismo klasei un virsbūves dizainu izstrādāja ‘’Pininfarina’’ Berlinetta stilā. Ar ciparu četri modeļa nosaukumā apzīmēja četras augšējās sadales vārpstas. Seši, divkameru, lejupkrītošās plūsmas ‘’Weber’’ karburatori ļāva attīstīt 352 zs jaudu un DAYTONA kļūt par jaudīgāko, sava laika, ielas automobili. Modeļa nosaukuma DAYTONA nāk no sacīkšu trases Floridā, kur FERRARI guva uzvaru.   Man nosaukums DAYTONA saistās ar FERRARI fana  Krisa Rī (Chris Rea) dziesmu ‘’Daytona’’.  Dziesmas klipā redzami FERRARI automobiļi.

1973. gadā FERRARI izlaida modeli 365GT4/BB un beidzot pievienojās, super automobiļu ar centrā novietotu dzinēju, ražotāju pulkam. Otrais b burts nosaukumā, kas atšķīrās no DAYTONA nosaukuma, nozīmēja Boxer. Tātad spēkratam uzstādīja opozītmotoru ar cilindru sāngāzuma leņķi 180 grādi. Tā laika jaunums bija, ka spēkrata četras, sugšējās sadales vārpstas piedzina zobsiksnas nevis vienkāršas ķēdes.  Dzinējs tika novietots diezgan augstu, bet piecu pakāpju pārnesumu kārba atradās drīzāk zem motora nekā aiz tā, lai samazinātu auto garumu. Mašīna sanāca vieglāk vadāma nekā DAYTONA un ļāva FERRARI sajusties līdzvērtīgam ar galveno konkurentu LAMBORGHINI. Modelim FERRARI TESTAROSSA uzstādīja 12 cilindru motoru no sacīksu modeļa 512BB un sanāca spēkrats, kas derēja gan sacīkšu braucējiem, gan ikdienas lietotājiem. Auto dizainu veidoja ''Pininfarina''. Ribveida, sānu gaisa tvērēji kalpoja gaisa nokļūšanai sānu radiatoros, kuri aizstāja priekšējio radiatoru. Piecu litru spēka agregāts ar četriem vārstiem uz cilindru ļāva FERRARI TESTAROSSA 390 zirgiem dzīties ar 247 km/h maksimālo ātrumu. 1987. gadā Enco Ferrari vadīja konstruktoru kolektīvu, kas izstrādāja modeli FERRARI F40. Tas ir kā apzīmējums kompānijas ieliktajām pūlēm tās pastāvēšanas 40 gadu laikā. F40 bija kā tilts starp sacīkšu un ielas automobiļiem. Kad auto parādījās tas bija pats ātrākais ielas spēkrats kāds jebkad ticis izlaists. Par pamatu F 40 ņēma modeli 288GTO. Mašīnai uzstādīja V8 dzinēju ar diviem turbokompresoriem, kas novietots centrā uz cauruļveida, telpiskā rāmja, kuru pastiprināja ar nesošajiem, kevlara, paneļiem. Motora jauda bija 478 zs. Virsbūvi izgatavoja no oglekļa šķiedras un kevlara, bet šaurais salons pilnībā atbilst auto sportiskajai būtībai.

Tajā neatradās vieta pat sēdekļu regulēšanas mehānismam. Satriecoši tehniskie rādītāji, maksimālais ātrums 323km/h,  bet nekāda komforta. Dzenošie bija aizmugurējie riteņi. Tāds izdevās pēdējais, kompānijas dibinātāja radītais, spēkrats FERRARI F40. Cietā balstiekārta neslāpēja ceļa nelīdzenumus, bet stūre atsaucās uz katru bedri. 1995. gadā izlaida vaļēju, divvietīgu modeli FERRARI F50 ar 4,7 litru V12 spēka agregātu, kura jauda bija 520 zs. Mašīna vistuvāk stāvēja Formula1 automobiļiem. Pat dzinēja troksnis atgādināja sacīkšu motora rēkoņu. Auto vibrēja kā sacīkšu mašīna un tāpat reaģēja uz darbībām ar stūri un bremžu pedāli.

1996. gadā parādījās divvietīgais FERRARI 550 MARANELLO. Šasiju un virsbūvi izgatavoja no oriģināla materiāla, kas bija kā sviestmaize no tērauda un alumīnija, lai nodrošinātu maksimālu stingrību pie minimālas masas. Maksimālais FERRARI 550 MARANELLO ātrums bija 320 km/h. 1999. gadā izlaida modeli FERRARI 360 MODENA ar 3,6 litru, V8, 400 zs jaudīgu dzinēju. Sešu pakāpju mehāniskajai pārnesumu kārbai bija pusautomātiskais variants- pārslēdzēji zem stūres F1 stilā, kas ļāva secīgi pārslēgt ātrumus. Īpašnieks varēja rēķināties ar maksimālo ātrumu 298 km/h un 360 MODENA lielisku vadību, kuru varēja izbaudīt tikai FERRARI raksturīgās skaņas pavadībā. FIAT kontrole pār FERRARI uzņēmumu aizsākās 1969. gadā paturot Enco Ferrari tiesības patstāvīgi vadīt firmu līdz pat viņa nāvei. 2003. gada Parīzes auto izstādē debitēja modelis FERRARI ENZO godinot kompānijas dibinātāju. Divvietīgais sporta auto apgādāts ar sešu litru, 12 cilindru dzinēju , kura jauda sasniedz 650 zs. Ieskrējiens līdz 100 km/h aizņem 3,5 sekundes, bet maksimālais FERRARI ENZO ātrums pārsniedz 350 km/h. Auto ietver sevī Formula 1 bolīdu iezīmes ar pludlīnijas korpusu un šauru salonu.  Visas galvenās vadības funkcijas, ieskaitot pārnesumu pārslēgšanu saliktas uz stūres. Spēkratam ir sešu pakāpju pārnesumu kārba un pārslēgšanās notiek ar speciālām pogām uz stūres.