Tas debitēja 1911. gadā un ar 28 zs stipru motoru spēja attīstīt 80 km/ h. Modeļa atjaunotā versija saucās Rover 14, bet populāro astoto modeli nomainīja 9/20, kas publikas mīlestību neieguva. Pienāca laiks mainīt Rover 14 un pie darba ķērās no troļļu zemes- Norvēģijas pieaicinātais konstruktors Pīters Poppe. Viņš izstrādāja revolucionāru modeli Rover 14/45, ar dzinēju kam sadales vārpsta un novietota augšpusē un pussfērisko degkameru. 1925. gadā to nomainīja ar Rover 16/50, kura atjaunotajam motoram jau bija 2,4 litru tilpums. Trīs gadus vēlāk nepopulārais 9/20 piedzīvoja izmaiņas un izlaida kupeju Rover Ten ar jaudīgāku dzinēju. Tajā pat 1928. gadā dzima modelis ar, kuru lepojās Rover rūpnīca. Tas bija arīdzan norvēģa konstruētais Rover 16hp Light Six. Šoreiz motors tiešām bija izdevies un apliecināja sevi cīniņā ar leģendāro ātrvilcienu –Gaišzilo ekspresi. Rover apsteidza cauri visai Francijai braucošo vilcienu.

Trīsdesmitajos gados tika mēģināts izlaist augstākas raudzes vidējās klases modeļus. 1932. gada modelis Rover 14 Speed spēja attīstīt gandrīz 130 km/ h lielu ātrumu. Īpašnieku te priecēja mīkstās ādas salons ar pulētiem finierskaidu ielaidumiem un dekoratīvo elementu bagātība. Tā Rover ieguva ātru un labi aprīkotu auto ražotāja slavu. Pirms Otrā Pasaules kara vēl paspēja modernizēt modeļu rindu – Rover 10, 12,14 modeļi tika attiecīgi pie 1,4, 1,5, 1,6 litru motoriem. Savukārt jaunais dizains ieguva apzīmējumu sērija P1. Jau no 1939. gada uzņēmums gatavoja armijai nepieciešamās lietas. Dzinēji un alumīnija spārni lidmašīnām, enerģētiskās iekārtas angļu karaspēkam un reaktīvās turbīnas britu iznīcinātājiem Gloster. Pēc kara, pirmo reizi uzņēmuma vēsturē, izgatavoja auto ar kreisā pusē novietotu stūri Rover P2. To darīja ekonomisku iemeslu dēļ un modeli eksportēja. Vēlāk jau varēja atgriezties pie vidējās klases augsti aprīkotu auto ražošanas. Nāca modelis P3 ar pilnībā metālisko virsbūvi, neatkarīgo priekšējo piekari un hidromehāniskajām, priekšējām bremzēm. 

Modifikācijas atkarībā no dzinēja jaudas saucās Rover 60 ( 60 zs) un Rover 75 ( 75 zs). Auto ražoja līdz 1949. gadam, kad tas jau bija novecojis. Togad Rover izvirzījās vadībā Eiropas auto dizaina jomā. Dizainerim Morisam Vilksam izdevās pievilcīgs modelis Rover P4 . Versiju ar 75 zs uz priekšu dzina 6 cilindru motors no priekšgājēja, bet bremzes, pēc gada kļuva pilnīgi hidrauliskas. Šim auto izgatavoja vēl vairākas modifikācijas tostarp arī pirmo reizi Rover ar automātisko kārbu Rover P4 105R. Nākamā modeļa stihija bija tāli izbraucieni. Rover P5 piedāvāja izbaudīt ātrumu laba aprīkojuma ielenkumā.

1968. gadā konkurenti no Jaguar palika mēmi, jo P5 uzstādīja licencētu V8 motoru no Buick. Šī modifikācija ar 160 zs saucās P5B, kur burts B nozīmē Buick. Modelim vieta atradās arī karaliskajās garāžās. Uz modeļa P4 bāzes tapa turbo prototips Rover Jet 1 ar kuru Pīteram Vilksam uz šosejas izdevās sasniegt 240 km/ h lielu ātrumu. Rover guva panākumus arī 24 stundu Lemānas sacensībās , kad 1963. gadā Greiems Hils un Ričijs Ginters pie Rover BMR uzstādīja vidējā ātruma rekordu. Gāzturbīnas kupeja Rover BRM tapa sadarbībā ar F1 komandas BRM speciālistiem. 

Pēc diviem gadiem sasniegumu izdevās atkārtot. Vēl bija arī gāzturbīnas prototips T4, kurā varēja nojaust nākamā modeļa aprises. Jau savā debijas gadā ( 1963) modelis P6 kļuva par gada auto. Apvienošanās ar Leyland notika 1966. gadā un izveidojās valsts uzņēmums British Leyland. Uzreiz divus modeļus ( P5 un P6) nomainīja Rover SD1. Tas bija nepierasts hečbeks, kura dizaineru komandas vadītājs Dāvids Bače ( David Bache) iedvesmu guva no Ferrari Daytona agresīvās ārienes. Zem motora pārsega plosījās 155 zs 3,5 litru V8 agregāts, kam 1977. gadā piepulcējās 6 cilindru 2,4 un 2,6 litru motori.

Lai iegūtu homologāciju startam sacīkstēs izlaida īpašo SD1 versiju Vitesse, kas līdz 100 km/h ieskrējās 7,5 sekundēs. Protams, nedrīkst nepieminēt leģendāro Rover Mini, ko Aleks Issigonis veidoja degvielas krīzes apstākļos. Viņa uzdevums bija radīt ļoti kompaktu auto. Riteņus izvietoja pa stūriem. Modeļa pirmo paaudzi ražoja līdz pat 2000. gadam un Bīna auto iemantojis daudz fanu visā Pasaulē.

Klejotāja ceļabiedri

Sadarbībā ar Honda 1984. gadā tapa kompaktais priekšpiedziņas Rover 200, kas pēc būtības bija pārveidots Honda Civic. Divus gadus vēlāk japāņi palīdzēja saulē celt lielo sedanu Rover 800, kam uzstādīja gan Rover divu litru motoru, gan Hondas V6. 1989. gadā atjaunoja 200. modeli un par tā tālāko attīstību uzskatāms Rover 400. Klejotājam nav sveša arī pilnpiedziņa. To apliecina Rover Metro 6R4 ar vidū novietotu V6 motoru. Turboversija ( 1986) ar 2,4 litru motoru ļāva attīstīt 152 km/h lielu ātrumu. Rover 800 otrā paaudze 1994. gadā tika arī pie kupejas izpildījuma. Starp 400. un 800., modeļiem ērti iekārtojās Rover 600.

1994. gadā klejotāju pie rokas sāka vest lielais BMW un visa modeļu rinda tika atjaunota. Jauns Rover 200 un 400 izripoja ceļos, bet lielais brālis no 1996. gada saņēma 2,5 litru K sērijas motoru. Tas stājās bijušā partnera Hondas V6 agregāta vietā.

1998. gada beigās sabiedrībā parādījās Rover 75. To ražoja sākotnēji Kovlejā ( Cowley), bet pēc šķiršanās no BMW Birmingemas rūpnīcā līdz 2005. gadam. Tur tapa gan sedans, gan universāla versija kopā ar MG atvasinājumiem ZT un ZT-T, kurus jaunie īpašnieki plāno atsākt ražot. No iepriekšējā ceļabiedra BMW Rover 75 ieguva BMW 5. sērijas šasiju.  BMW ir paturēja tiesības uz Rover vārdu un tirgoja otrās paaudzes Rover Mini. Pārējie klejotāji ir nonākuši Ķīnas uzņēmēju gādībā. Shanghai Automotive Industry Corporation (SAIC)  2006. gada nogalē izlaida savu Rover 75 versiju, bet bez Rover nosaukuma. Kopīgi SAIC un Nanjing uzņēmumu veidotais auto saucas MG 7 sedana versijā, bet no 2007. gada universāls  MG 7T.