Par ko tas varētu liecināt? Uz šo jautājumu varētu censties atbildēt,  salīdzinot situāciju ar apreibušajiem riteņbraucējiem un dzērājšoferiem pie automašīnu stūres, jo bezatbildības iemeslos ir vērojamas līdzības.

Pirmkārt, tā ir paša braucēja atbildība vai drīzāk atbildības trūkums. Riteņbraucējs ir mazaizsargātais satiksmes dalībnieks, tādēļ dzērumā stūrējot savu braucamo viņš galvenokārt apdraud sevi, jo avārijas gadījumā visdrīzāk būs cietējs. Tomēr dzēris riteņbraucējs var ne tikai “neierakstīties līkumā” un nokrist, salaužot roku vai tikai uzsitot punu, bet arī izraisīt sadursmi ar automašīnu, kura, lai izvairītos no avārijas, veiktu negaidītu manevru un saskrietos ar citu spēkratu.

Otrkārt, domājams, ka dažādie videomateriāli, akcijas un negatīvais viedoklis publiskajā un sabiedriskajā telpā par dzērājšoferiem, dod noteiktus rezultātus, jo mūsdienās psihiski līdzsvarots cilvēks neuzskata, ka braukšana reibumā nav nekas satraucošs. Tā nav riteņbraucēju gadījumā, jo šie satiksmes dalībnieki netiek īpaši uzrunāti, nav akcijas “Nemin dzērumā”, kas varētu sapurināt daļu potenciālās auditorijas.

Treškārt, jāmin iespējamā soda lielums, kas riteņbraucējam, salīdzinot ar autovadītāju, ir daudz mazāks. Ne velti publiskajā telpā ir izskanējuši gadījumi, kad braukšanu dzērumā ar auto ir mēģināts noformēt kā braukšanu ar riteni, kur sodi mazāki un nedraud autovadītāja tiesību zaudēšana.

Ko darīt? Jāatgādina, ka laiki, kad iedzēris autovadītājs, lai aizbrauktu uz bodi, pārkāpa no auto ar riteni, jo ar to taču var, ir sen aiz kalniem. Ja pašam riteņbraucējam sava veselība un iespējams arī dzīvība nav svarīga, tad ir citi, kam tā ir nozīmīga un kuri var gadīties tieši tajā laikā un vietā, kur šis riteņbraucējs izraisa negadījumu. Tātad sabiedrības nosodījumam šādiem dzērājminējiem jābūt tikpat krasi negatīvai, kā pret dzērājšoferiem.  Neļausim dzērumā ne tikai sēsties pie stūres, bet arī kāpt uz riteņa. Tuvojoties vasarai ir nepieciešamas arī akcijas un informatīvi materiāli arī videosižeti, kas uzrunātu tos, kuri domā, ka ar riteni nevar braukt tikai tad, kad uz tā fiziski vairs nevar uzkāpt.

Kļūst arvien siltāk un pilsētas ielās izbrauc arvien vairāk riteņbraucēju, kas atgādina par velo infrastruktūras  trūkumiem Rīgā. Acīmredzami pietrūkst drošas velonovietnes, kurās ir iespējams atstāt savu divriteni darba laikā vai kaut vai naktī, nevis uz īsu brīdi ieskrienot veikalā.  Tāda būtu jāizveido Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā un citās stacijās, lai būtu iespēja braucienu ar vilcienu apvienot ar riteņbraukšanu. Piemēram, atbraukt ar vilcienu uz Rīgu, bet tālāk doties jau ar velosipēdu.

Savukārt autovadītājiem jābūt arvien uzmanīgākiem, apstājoties un atverot durvis blakus velojoslām, veicot pār tām labo pagriezienu, izbraucot no pagalmiem pār velojoslām un veloceliņiem. Aicinām autovadītājus neatstāt savus auto stāvēšanai uz velojoslām arī preču piegādātājus, jo piegādes tiesības nav svarīgākas par riteņbraucēju pārvietošanās tiesībām  sev paredzētajās velojoslās.