Tā kā jau labu brīdi neliek mierā doma, ka sen nav būts Tērvetes dabas parkā, tieši šo maršrutu tad arī izvēlamies testa braucienam. Ķibele tikai viena – mēs esam trīs pieauguši cilvēki un mūsu rīcībā ir tikai viena Megane kupeja. Daži no mums ir gatavi atteikties no plānotā brauciena, paziņojot, ka pie pilnas sajēgas bez viltus un maldiem pats no laba prāta aizmugurējā sēdeklī gandrīz simts kilometru garo ceļa posmu nemēros pat tad, ja viņam piemaksās. Vismazāk mēs gribam kādam piemaksāt, taču izbojāt testa braucienu arī negribam, tāpēc ņemam talkā visas savas psihologu spējas un, jau pēc minūtēm desmit mūsu trešā ceļabiedra sēžamvieta pazūd starp plaši atvērtajām kupejas durvīm un noliekto priekšējo sēdekli.

Vēl dažus pirmos kilometrus dzirdama aizmugurē neapmierināta kurnēšana un tad iestājas klusums. Cenšos saskatīt spogulī, kas šim aizdomīgajam klusumam ir par iemeslu un liels ir mans pārsteigums ieraugot mūsu neapmierināto ceļa biedru ar pavērtu muti vērojot pa mazo lodziņu apkārtējos dabas skatus.

Visa šī lirika vairāk vai mazāk vēsta tikai to, ka automobilī, kuru daudzi uzskata par divvietīgu braucamrīku ar papildus suņa vietu aizmugurē, vietas ir vairāk nekā vajadzīgs. Ja vien nesalīdzinām ar sešdesmito gadu amerikāņu kupejām… Ja arī vizuāli Megane Coupe patiešām šķiet tāds paknaps pat diviem labi paēdušiem braucējiem, tad no iekšpuses skats ir gluži savādāks.

Lai arī automobilis veidots pēc labākajām kupeju tradīcijām, patīkami priecē tas, ka sēžot vadītāja krēslā nerodas sajūta, ka esi tankā, kā tas ir daudzās citās līdzīgas klases automašīnās. Pat skatoties atpakaļskata spogulī netraucē tā saucamais „šaujamlūkas“ efekts. Viss labi pārredzams.

Kā tagad populāri izsakās dažnedažādu dīvainu TV šovu žūrijas locekļi – man šajā stāstā nedaudz pietrūka sportiskuma. Lai arī ir sporta režīms un, lai arī turbīna dara visu kā pienākas, neatstāj sajūta, ka brauc gluži normālā Megane, kurai nezkāpēc ir tikai divas durvis. Bagāžas nodalījuma vāku es tomēr nespēju piespiest sevi nodēvēt par durvīm, jo nekad nav gadījies redzēt kādu pa šo atveri izkļūstam vai iekļūstam automobilī. Nu vismaz skaidrā prātā nē.

Sportiskuma trūkumu norakstu uz to, ka izmantojam Megane Coupe ne pēc būtības. Trīs vīri Megane Coupe, neskaitot suni – tas nav labākais veids, kā pārbaudīt sportiskās īpašības. Toties gaitas īpašības gan varam izmēģināt, jo ceļš no Jelgavas līdz Tērvetei vietām ir krietni zem vidēji statistiskās Latvijas ceļu kvalitātes.

Izmēģinām arī kādu interesantu „navarotu“ – taupīgas braukšanas asistentu. Instrumentu panelī blakus spidometram ik pa brīdim iedegas bultiņa vai nu uz leju, vai augšu. Darbības princips gaužām vienkārš – bultiņas vēsta, ka pienācis laiks pārslēgties vai nu uz zemāku vai augstāku pārnesumu. Iespējams, ka mans iedzimtais skopums izkopis manī lieliskas ekonomiskas braukšanas manieres, jo vidējie rādītāji nesekojot datora norādēm ir labāki kā izmantojot šo papildiespēju. Tomēr uzdrīkstos domāt, ka zināma daļa Megane Coupe mērķauditorija varētu būt daiļais dzimums un tad „štepselēšanās“ asistents var lieti noderēt.

Un, visbeidzot, skats no malas. Var jau būt, ka Zemgales pusē visi tādi smalki ļauži un „no frančiem ģībst“, taču Tērvetes apkārtnē neviens vienaldzīgs nepalika. Ja nu vienīgi nedaudz streipuļojoš puisis ar velosipēdu, bet tas jau neskaitās…

Tā kā testa automobilis šoreiz trāpijies bez kliedzošām reklāmas uzlīmēm, kas ir diezgan reta parādība, ir pamats domāt, ka apkārtējo ziņkārīgos skatienus izpelnījies automobilis kā tāds. 

Secinājums – nav neviena iemesla, lai kādam teiktu – nepērc, par kazlēnu pārvērtīsies! Gluži pretēji. Ja vien rocība ļauj, aidā pēc Megane Coupe! Gana glīts, gana ērts un gana taupīgs! Kas gan vēl cilvēkam vajadzīgs? Ja nu vienīgi Renault Laguna Coupe… Taču tas jau atkal ir pavisam cits stāsts.