Pilsētplānotājs stāsta, kāpēc sekot veiksmīgā uzņēmuma Amazon piemēram un no privātajām automašīnām pārcelties uz sabiedrisko transportu.

Sabiedriskais transports – mūsdienīgas pilsētas mugurkauls

Vairums pilsētu iedzīvotāju uz darbu un skolu pārvietojas no rīta (laikā no 7.00 līdz 10.00) un pēcpusdienā (16.00–18.00), tāpēc šajā laikā pilsētu satiksme ir ļoti noslogota. “Vienīgais pārbaudītais risinājums, lai to atvieglotu, ir daudzveidīga sabiedriskā transporta infrastruktūra. Ideja ir vienkārša un saprotama – braucot kopā, varam pārvadāt desmitiem reižu vairāk cilvēku, ietaupīt laiku, naudu un nepiesārņot vidi, kurā paši strādājam un dzīvojam. Diemžēl pēdējo 20 gadu gaitā satiksmes plānošana pašvaldības un valsts institūcijās stūrgalvīgi orientējusies uz privāto transportu, tāpēc šobrīd vairāk nekā 50% no pilsētas telpas aizņem ceļi, ielas, pārvadi un neskaitāmas stāvvietas. Taču neviens nav padomājis par to, ka liela daļa no šīs infrastruktūras ir pilsētas liekais svars. Kam vajadzīgas četras joslas no 10.00 līdz 15.30 dienā vai no 20.00 vakarā līdz 6.00 no rīta?” vaicā Viesturs Celmiņš, piebilstot, ka tās ir jāasfaltē, jātīra, jāsāla, jāapgaismo un jāuztur 24/7, kaut gan to izmantojamība ir tikai 5–6 stundas diennaktī. Turklāt, par spīti iedzīvotāju kritumam un ielām, kuras ir kļuvušas platākas, sastrēgumi ir tikai lielāki, nevis mazāki.

“Kad Amazon 2018. gadā izvēlējās sev jaunu biroju centru ASV, viņi pilsētās meklēja nevis nodokļu atlaides, bet gan efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu. Jo, braucot ar sabiedrisko transportu, Amazon darbinieki ietaupa divas līdz trīs stundas dienā, kuru laikā viņi var strādāt, pilnveidoties,” stāsta pilsētplānotājs. “Uzskats, ka mūsdienīga biznesa attīstības priekšnoteikums ir privātais transports, ir novecojis – sabiedriskais transports ir mūsdienīgas pilsētas mugurkauls.”

Intensīva satiksme ir drauds gan videi, gan mazajam biznesam

“Mēs priecājamies par glītajām Vīnes un Parīzes kafejnīcām – kāpēc tā? Jo tās ir ērtas gājējiem un tuvumā nav automašīnu,” skaidro V. Celmiņš, turpinot, ka ir sajūta, ka Latvijā drīz vien pilsētvides kultūra tiks iemainīta pret lielveikaliem. “Tas liek uzdot jautājumu – kur paliek mazais un vidējais bizness, kas ir ekonomikas miesa un asinis? Tieši mazais bizness un mājsaimniecības pilsētu padara interesantu – bez tām pilsēta kļūst par spoku pilsētu, atstājot to tikai viesnīcas tūristiem.”

Pilsētplānotājs ir pārliecināts, ka  aktuāls ir arī jautājums, kā mēs dzīvosim, ieejot nākamajā desmitgadē. “Kā izturēsim astoņas līdz deviņas stundas ilgas darba dienas, ja mums apkārt ir blīvi apbūvēta vide bez kokiem, apstādījumiem un parkiem? Nebūs vairs mazo veikalu, kafejnīcu, skvēru, parku un cilvēku, kas pa šīm ielām staigā. Vai šāda pilsēta maz būs interesanta mums un mūsu pilsētas viesiem? Ikvienai Latvijas pilsētai jāspēj konkurēt ne tikai ar pilsētām Latvijā, bet arī ar pilsētām citur Eiropā,” podkāstā Rīta mikriņš satiksmē – brīvu vietu nav stāsta V. Celmiņš. “Koki un zaļā infrastruktūra palīdz mazināt CO2 slodzi, tādēļ pilsētā vajadzētu apsvērt koku ciršanas moratoriju līdz brīdim, kamēr esam kompensējuši jau izcirsto koku daudzumu, jo koki ir mūsu plaušas. Mūsu ikdiena ir stresa pilna, bet zaļa un mierīga vide var mazināt ikdienā uzkrāto spriedzi, līdz ar to pilsētā var veidot jaunus parkus – piemēram, Brīvības ielā, kur to nav.”

Arī atteikšanās no privātā autotransporta izmantošanas ikdienas vajadzībām ir ekoloģisko seku mazināšana uz apkārtējo vidi. Viena vieglā automobiļa un mikroautobusa saražotais vidējais CO2 izmešu daudzums ir aptuveni 200 grami uz kilometru (g/km). Tātad, piemēram, 28 vieglie auto rada 5600 g/km CO2 izmešu, turpretī, izdalot mikroautobusa patērēto izmešu daudzumu uz 28 mikroautobusa pasažieriem, tie ir 7,14 g/km uz cilvēku, kamēr individuālā transporta stūrētājs viens pats vai labākajā gadījumā ar pasažieri nesīs atbildību par 200 g/km izmešu.

Sabiedriskajam transportam pietrūkst labas reklāmas

V. Celmiņš atgādina, ka sabiedriskais transports – autobusi, trolejbusi, tramvaji vai mikroautobusi – ir tāds pats pakalpojums kā medicīna vai izglītība, un tam vajadzīga arī sava reklāma un influenceri. “Vēl labāk, ja tie ir valsts un pašvaldības sektorā strādājošie, kuri stāsta par sabiedriskā transporta ieguvumiem, savu reālo pieredzi un iespējamajiem uzlabojumiem. Bet tam nepieciešami dūšīgi pilotprojekti – pilnvērtīgas velosipēdu joslas, ekspresmaršruti, gājēju ielas un aizliegums koku ciršanai. Ikvienas pilsētas iedzīvotājs var vērsties pie valsts un pašvaldības institūcijām ar vienkāršu jautājumu – kas tiek darīts, lai padarītu mūsu pilsētu cilvēcīgāku un sabiedrisko transportu par reālu pārvietošanās alternatīvu?” jautā pilsētplānotājs, norādot, ka tad, kad četrgadnieks jutīsies droši, braucot pāri tiltam, arī vecāki un  pārējā sabiedrība jutīsies droši.