Tomēr, neskatoties uz visām tehniskajām ķibelēm, kas mums bija pirms un sacensību laikā, mēs tur tikām uz ūdens un bija iespēja piedalīties sacensībās, parādīt pasaules komandām, kas mēs tādi esam. Nepieciešamais tehniskais aprīkojums laivai, motoram, rezerves daļas pienāca pēdējās dienās. Pat tad, kad mēs jau bijām ceļā uz Kauņu, mūsu laivai vēl trūka atsevišķu svarīgu detaļu, bez kurām nebūtu iespējams iziet uz ūdens.”

Par laimi, komandai un pilotam viss tomēr izdevās. Pirms Kauņas, nedēļas sākumā, dabūjām motoru un pa divām dienām salikām laivu. Tad mums bija īss termiņš, lai piebrauktu motoru un saprastu, vai tas strādā vai nē. Taču visas rezerves daļas gan no Beļģijas, Igaunijas un citām valstīm gaidīja līdz pat pēdējam brīdim pirms izbraukšanas: “Daudz kas sakrita mums par labu – bija cilvēki, kuri brauca no šīm valstīm un atveda lielāko daļu no nepieciešamajām lietām.”

Pagājušās sezonas beigās Formula 2 un dzinējs jau bija testēts, taču, diemžēl, tas bija neveiksmīgi – dzinējs negribēja strādāt un nācās to izjaukt un uztaisīt kapitālo remontu. Tas pats, kā par nelaimi, notika arī ar Formulu 4, un darba uz izmaksu apjoms komandai dubultojās. “Tādēļ pirms Kauņas mums izdevās tikai nedaudz piebraukāt tehniku. Taču tā kā nebija vajadzīgā akumulatora, tad tehniku nebija iespējas izmēģināt uz pilnu slodzi – nebija iespējas notestēt hidrauliku un pagriezienus. Līdz ar to iznāca tā, ka pirms došanās ceļā mēs savācām mantas un nebijām pat laivu notestējuši uz ātrumu – apļa laikiem,” stāsta Ņikita.

Runājot par tehniskajām ķibelēm, galvenā problēma tomēr bija fakts, ka komandai nebija pašai sava reduktora. Laivas piebraukāšanas laikā to aizņēmās no komandas biedra Mārtiņa Bergholca, kuram to Kauņas sacensību laikā vajadzēja pašam. Pie visām šīm ķibelēm klāt nāca arī jautājumi par laivas transportēšanas un viesnīcu rezervēšanas iespējām – jaunā laiva ir lielāka, un tai nepieciešama cita piekabe nekā F4 laivai, bet viesnīcas Kauņā bija izpirktas pat divus mēnešus iepriekš. Nebija pat dārgo numuru. “Tad mums izdevās sarunāt sadarbību ar kravas automašīnu loģistikas uzņēmumu “KREISS” – rezultātā mums bija lielā mašīna, kas bija piemērota gan braukšanai, gan dzīvošanai. Tas mums atrisināja uzreiz divas problēmas,” stāsta Ņikita. Te gan jāpiebilst, ka arī pie šim auto bija nepieciešams piestrādāt, taču arī to izdevās izdarīt.

Lai arī neoficiāli, tomēr 10. apļa laiks
Kauņā bija ieradušies 30 braucēji no visas pasaules malām – Austrālijas, Amerikas, divas komandas ar F1 atbalstu no Arābu Emirātiem, visas Skandināvijas valstis, Eiropa. Līdz ar to līmenis bija ļoti augsts.

Savukārt jūrmalnieki uz Kauņu, lai arī lepnā auto un F4 laivu piekabē, devās bez reduktora – joprojām tika meklēta iespēja to kaut vai aizņemties. “Bija jau, protams, piedāvājums to nopirkt, bet tobrīd mums nebija pilnas nepieciešamās summas un nevarējām to atļauties, lai kā arī to gribētu.” Sestdienas rītā, kad citas laivas jau veica testa braucienus, Jūrmalas komanda pilnā ekipējumā stāvēja krastā un gaidīja tik ļoti nepieciešamo reduktoru. “Paveicās, ka trūkstošo summu komandai tur izdevās savākt, pat aizņemoties no lietuviešu draugiem. Tad nu izdevās nopirkt reduktoru, kas mums bija piedāvāts. Paldies Lietuvas draugiem, kas palīdzēja un paldies frančiem, kas neskatoties uz visu, tomēr atveda reduktoru – gaidīja līdz pēdējam!”

Tad nu ātri, ātri laiva tika savesta kārtībā un jau ar jaunajām detaļām izdevās laivu nolaist ūdenī un testēt kaujas režīmā. “Pilnā sparā mēģinājām kaut ko parādīt, bet tad, diemžēl, izrādījās, ka hidrosistēma nestrādāja tā, kā tai būtu jāstrādā, baterijas arī nepalīdzēja. Izrādījās, ka viens no hidrosūkņiem ir beigts, rezervju arī nebija… Jau tad, brīvajos treniņos, sapratām, ka tā braukt nevar – laiks bija par desmit sekundēm sliktāks nekā citiem. Tad mēs ātri nācām ārā uz pit-zonu. Tur tad nu pārtaisījām laivu, cik ātri un tehniski bija iespējams. Pēc tam rezultāti bija nedaudz labāki, bet gaidītā rezultāta nebija. Tāpēc nācās staigāt pa krastu un uzrunāt citas komandas: vai kādam ir mums nepieciešamās rezerves daļas un kurš varētu tās aizdot vai pārdot…”

Protams, ka ar laivu šādā tehniskā stāvoklī sestdien nebija iespējams kvalifikācijas braucienos izcīnīt vietu finālā. Nācās turpināt darbu pie laivas uzlabošanas.

Ieguldītais laiks un darbs atmaksājās. Svētdien tiem, kas nebija tikuši finālā, vēl bija iespēja par to pacīnīties gandarījuma braucienā (pirmais piecinieks tiek finālā). Tad laivu atkal jau varēja nolaist ūdenī. “Jaunā hidraulika bija labāka. Ar to varēja parādīt rezultātu, taču, tā kā tā nebija jauna sistēma, tad normāli varēja pabraukt 3-5 apļus, kamēr šī sistēma strādāja. Tad tā uzkarsa un pārstāja strādāt līdz brīdim, kamēr atdzisa. Sapratu, ka sacensībām ar šādu tehnisko stāvokli nebūs labi, bet tajos brīžos, kamēr viss strādāja, mēs apļu laikos uzrādījām desmito rezultātu no visiem 30 braucējiem! Ja tāds rezultāts būtu bijis sestdienā, tad mēs automātiski tiktu finālā! Bet, nu, bija kā bija…”

Svētdienā laivu izdevās patestēt 20 apļos brīvajā treniņā. Un minētais apļa laiks nepierastā laivā, nepierastā ātrumā – divas reizes ātrākā – un nepierastā režīmā bija vērtējams kā ļoti labs rezultāts. “Cilvēki, kas tur bija, bija ļoti pārsteigti, ka tāda tehnika, kas tur pirmo reizi ieradās, turpat uz vietas var teikt tika savākta, jau pirmajos apļos uzrādīja tādu laiku.”

Gandarījuma braucienā nācās startēt no pirmspēdējās vietas. Lai arī starts nebija izcils, jo iespieda starp arābu un skandināvu braucējiem un nekas nebija redzams, tomēr jau pirmajā pagriezienā izdevās apdzīt, šķiet, piecas laivas. Pēc divu apļu veikšanas avāriju piedzīvoja Krievijas pilots Konstantīns Ustinovs no “New Star” komandas un sacensības tika apturētas. Atkārtoti startējot no tām pašām sākotnējām pozīcijām, atkal jau nebija iespējams normāls starta uzrāviens. Šoreiz arī neizdevās ieņemt tik labu pozīciju pirmajā pagriezienā un tāpēc konkurentus Nikitam nācās iedzīt jau lēnām, pa vienam. “Augstā tempā izdevās apdzīt pat pa divām laivām, cīnījos ar austrāliešiem un itāli, kurš vēl pāris gadus atpakaļ brauca Formulā 1, izdevās arī apdzīt, bet... Bija pagājušie tie aptuveni trīs apļi, hidrosistēma sāka gļukot un es automātiski sāku bremzēties, jo nebija iespējas laist savu laivu lidojumā un uzņemt ātrumu tā, kā man to gribētos. Līdz ar to tie konkurenti, kurus es biju apdzinis, nāca man klāt un apdzīt, bet es neko nevarēju padarīt. Gaidīju, kamēr sistēma atdzisīs,” stāsta Ņikita. “Iekšējā sajūta bija tāda, ka es varu cīnīties, bet tehnikas stāvoklis tai brīdī neļauj to darīt.” Brīdī, kad tehnika atkal sāka strādāt normālā līmenī, Ņikita jau bija atpalicis no galvenajiem konkurentiem aptuveni par 200 metriem un bija jāuzsāk pamatīga pakaļdzīšanās, kas arī izdevās. Kad vairāki jau bija apdzīti, atkal jau sākās cīņa par vietu ar bijušo F1 pilotu Ivanu Brigadu, un atkal jau izdevās viņu apdzīt: “Bet 15 apļu laikā man 2-3 reizes nācās gaidīt, kamēr tehnika atsāks normāli strādāt, pēdējo reizi tehnika atdzīvojās īsi pirms finiša, līdz ar to es tur vairs neko nevarēju paspēt izdarīt...” rezignēti secina Ņikita.

Sacensības atstāja pozitīvas emocijas
Lai arī gandarījuma braucienā neizdevās ierindoties starp pieciem labākajiem un tikt finālbraucienā, Ņikita, atceroties sacensību gaitu, nemaz nešķiet tik bēdīgs: “Bija ļoti patīkama cīņa. Kad laiva gāja, es saņēmu ļoti patīkamas emocijas un pozitīvu atdevi. Iepriekšējās dienās man tomēr bija ļoti liels satraukums, jo es nezināju, vai mēs brauksim, vai viss būs... Pēc tam, kad jau nobraucām, tad F1 bijušais pilots, itālis Ivans Brigada pienāca un pateicās par labu cīņu. Viņš tomēr ir ļoti pieredzējis pilots un, cik sapratu, tad viņam nemaz nebija tik viegli cīnīties ar mani (smejas). Tas arī man tāds liels gandarījums, ka bija šāda iespēja pacīnīties. Visiem bija pacilāts garastāvoklis, un var teikt, ka beigās komandā tomēr bija pozitīva nots. Lai arī nebija ļoti labi, tomēr bija labi. Arī citu komandu pārstāvji bija novērtējuši, ka mūsu apļu laiki dažubrīd bija labāki, nekā citiem pirmās dienas kvalifikācijā, un tiem, kuri tika finālbraucienā.”

Tikai tagad, pēc mačiem, saproti, kāds satraukums bija pirms šīm sezonas pirmajām sacensībām, kurās tika ieguldīts tik daudz naudas, darba stundu. “Tā tomēr bija ļoti liela atbildība – un mums tas bija jāizdara.” Kā atzīst Jūrmalas pilots, tad kopumā ar sacensību gaitu tomēr ir apmierināts, jo galvenais uzdevums šoreiz bija aizbraukt, notestēt tehniku un apjaust, kurā vietā varētu būt. “Tagad mums ir skaidrs, kas mums ir jāizdara. Mēs ieguvām lielu pieredzi ar visām tām nezināmām sistēmām un tehniskajām komisijām, kas bija jāveic. Tas arī ir būtiski, jo F2 tas viss ir daudz nopietnāk, un visiem kritērijiem ir jāatbilst. Mums tomēr izdevās visu paveikt un iemācīties daudz jauna. Pašlaik ir skaidrs, ka ar šo tehniku mēs varam ierindoties aptuveni 10. vietā no 30 pasaules labākajiem. Un tas ir sasniegts ar to tehniku, kāda mums ir, ar dzenskrūvēm, kas savulaik kaut kur bija iegādātas un kas stāvēja plauktā un gaidīja, kad būs dzinējs. Kā es saku, tā visa puzle sāka salikties kopā tikai pēdējās divās nedēļās pirms sacensībām. Tad arī bija tā sajūta, ka kaut kādam pozitīvam rezultātam tomēr jābūt. Tā arī kopumā ir.”

Tagad Ņikita arī atzīst, ka F4 un F2 sacensības tomēr būtiski atšķiras – bija jāpierod ne tikai pie lielā ātruma, bet arī asajiem pagriezieniem un pārslodzēm. “Būtiski, ka gandarījuma braucienā es vairs nedomāju, kā man to darīt. Es to darīju automātiski, balstoties uz sajūtām. Cīņas F2 jau nenotiek uz to, ka kāds tur ir ātrāks vai lēnāks – tur viss ir uz sekundes simtdaļām. Ja tu vari gāzes pedāli noturēt nospiestu līdz galam no sākuma līdz beigām, tad tu vari. Tad vēl visas tās manipulācijas ar tehniku pagriezienos... Arī ļoti pieredzējuši piloti manu acu priekšā ir lidojuši gaisā. Bija bīstami momenti, tomēr mums izdevās paveikt, nenodarot neko sliktu ne sev, ne citiem, ne tehnikai.”

Nākotnē nopietnākā cīņa F4
Nopietnākie plāni šosezon tomēr Nikitam Lijcam ir saistībā ar F4 laivu – viņš mēģinās šogad izcīnīt tik ilgi kāroto pasaules čempiona kausu. Pirmais posms jau 16.-17. jūnijā Itālijā. Formula 2 pagaidām tiek nolikta malā, lai veiktu tehniskos uzlabojumus, jāatrod līdzekļi, lai iegādātos nepieciešamās rezerves daļas un veiktu remontu. “Mēs labprāt sadarbotos ar ikvienu, kas izrādītu tādu vēlmi. Tas nenozīmē, ka mēs gaidām tikai naudu – mēs esam gatavi saņemt jebkura veida palīdzību. Tas pats “KREISS” mums ļoti būtiski, piemēram, palīdzēja ar savu mašīnu – mums bija ar ko braukt un kur dzīvot. Tas ļoti palīdzēja, jo pirms sacensībām visas manas krājkasītes bija izkratītas līdz pēdējam centam.”

F2 formulu gatavos ar domu, ka, ja gadījumā F4 pirmie trīs posmi aizritēs pēc plāna, un nebūs nepieciešams rezerves posms Berlīnē, tad augustā varēsim piedalīties F2 Eiropas čempionātā, kas notiks Lietuvā, Zarasai. Tas ir pavisam netālu no Latvijas, Daugavpils.

Sestdienas sacensībās Jūrmalā, iespējams, F2 tomēr netiks atrādīta braucienos, bet vismaz krastā apskatīt to varēs noteikti. Tāpat tiks parādīti visi sponsori un atbalstītāji, kuri palīdzēja F2 sacensībās.

Intervijas brīdī, nedēļas sākumā, Nikita Lijcs vēl nebija gatavs paust arī to, ar kuru no F4 laivām viņš startēs Jūrmalas posmā – ar rezerves vai kaujas laivu. Jo kaujas laivai pēc lidojuma Vācijā ir jauns dzinējs pēc kapitālā remonta, arī reduktors ir pēc remonta. Tas viss ir it kā gatavs, bet vēl jāuzstāda un jāpiebrauc. “Viss atkal ir it kā pēdējā momentā, bet laiks jau vēl ir, un tad jau redzēs. Mums jau arī tas viss, kas ir iztērēts laivām, ir jāsapelna atpakaļ. Visa dzīve jau nav tikai laivas vien – ir jau vēl darbs un ģimene. Ar visu jātiek galā, jāstrādā vēlos vakaros un dažreiz arī naktīs.”

Foto: Jūrmala Racing Team