Viņš norādīja, ka pārdomāta infrastruktūra, kas paredz joslas gājējiem un visiem transporta veidiem, ļauj pārvietoties trīsreiz lielākam cilvēku skaitam, nekā pa tādu, kur ir tikai iela un ietve.

“Sabiedrībai visdārgāk izmaksā privātais autotransports, jo vienā stundā pa 3,5 m platu joslu ar privātajām automašīnām var transportēt 2000 cilvēkus, kamēr ar autobusu – 9000, bet velosipēdiem – 14 000. Un, ja pilsētu būvē mašīnām, tad pilsētā dzīvos mašīnas,” norādīja Silenieks.

Piemēram, uzbūvējot vērienīgu transporta mezglu vairākos līmeņos:
• Palielinās satiksmes ātrums šajā satiksmes mezglā;
• Šī teritorija nepelna, bet tikai prasa;
• Samazinās teritorija ekonomiskajai aktivitātei;
• Samazinās dabas pamatne;
• Samazinās īpašumu vērtība;
• Palielinās kaitējums iedzīvotāju veselībai;
• Samazinās sociālā vide;
• Samazinās kultūrvide;
• Samazinās rekreācijas iespējas.

Silenieks arī norādīja uz tendenci, kas vērojama Rīgā - 2000. gadā ielu kopējais garums bija 1054 km, bet 2012. gadā – 1173 km. Savukārt iedzīvotāju skaits no 764,3 tūkstošiem 2000. gadā ir sarucis līdz 698 tūkst. 2012. gadā. Secinājums - ceļu garums pieaug, cilvēku skaits – samazinās.

Tāpat eksperts uzskata, ka nepieciešams izvērtēt, cik plati ceļi Latvijā būtu lietderīgi. Piemēram, uz reģionālā ceļa Zente-Zemīte (P109) 2013. gadā bija 22 mašīnas stundā, taču tā platums ir 9,5 m.