Firma De Dion Bouton darbojās no 1883- 1932. gadam Francijā, Pjuto ( Puteaux) un ir atstājusi neizdzēšamas pēdas uz autobūves attīstības ceļa.

Grāfs Albērs de Dions ( Albert de Dion), 1883. gadā, kopā ar diviem mehāniķiem Žoržu Butonu (Georges Bouton) un viņa svaini Čarlzu  Trepardū (  Charles Trepardoux), dibināja uzņēmumu, lai ražotu vieglos, tvaika automobiļus. Tolaik ražotne saucās De Dion Bouton un Trepardoux. Pienākumi uzņēmumā bija strikti sadalīti – pats grāfs de Dions atbildēja par četru riteņu auto konstrukcijas izstrādi, Butons ,pats savām rokām, savāca to, bet Trepardū veidoja tvaika dzinēju. Viņu izveidotie tvaika ratiņi, kas bija pirmais, četrvietīgais tvaika auto (1884.), izsauca līdzcilvēkos šoku, jo no tiem laukā vēlās melni dūmi un dzirksteles.

Skandāls izvērtās tāpēc, ka stūrēt to ērmu, pa galvaspilsētas ielām,  taisījās pats grāfs Albērs de Dions. Ģimenes tiesa aizliedza viņam nodarboties ar šo, grāfa godu kompromitējošo lietu. Taču grāfs nepaklausīja “goda tiesai” un ar prieku uzņēmās kurinātājam piemēroto darbu. 

Starp tiem, kas izbrīnā pavēra mutes atradās arī tādi, kam nebija žēl atvērt naudas maku un briesmoni nopirkt. 1880 tajos gados uzņēmumā tapa daudz triju un četru riteņu, tvaika ratu. Pirmajam tvaika auto bija četri, lieli velosipēda riteņi  priekšā atradās liels tvaika katls ar lokomotīves skursteni . No tvaika mašīnas griešanos uz lielajiem riteņiem nodeva vienkārši siksnas pārvadi.

1885. gadā sekoja trīs riteņu tvaika ekipāža, kur visas tvaika detaļas atradās kvadrātveida  melnā kastē starp lieliem priekšējiem riteņiem. Gandrīz   vienlaikus ar to parādījās četru riteņu  tvaika spēkrats, kuram bija divas, neatkarīgas tvaika mašīnas un katra, caur ķēdes pievadu grieza vienu no diviem priekšējiem  riteņiem. Ekipāža spēja attīstīt 40 km/h lielu ātrumu. 1888. gadā parādījās kompakts un manevrēt spējīgs tvaika braucamais, ko radīja uz trīs riteņu priekšgājēja bāzes. Tvaika spēkrats jau bija 4 zs jauda, bet par degvielu visām tvaika mašīnām kalpoja ogles, ar kuru krājumiem pietika tikai dažiem desmitiem kilometru.

Lai arī kā De Dion Bouton centās popularizēt tvaika mašīnas tomēr tās nespēja konkurēt ar benzīna motoriem.

Mēs benzīnu lietojām, lietojām un izlietojām.

Šodien, jau atkal, cītīgi tiek meklētas alternatīvas benzīna dzinējam, bet tolaik nākotne saistījās ar benzīna izmantošanu auto darbināšanai. Kaut gan arī De Dion Bouton 1901. gadā izgatavoja nelielu skaitu elektrisko automobiļu.

No 1894. gada de Dions sāka eksperimentēt ar iekšdedzes dzinējiem, bet Trepadrū, būdams kaislīgs tvaika ekipāžu piekritējs, neatbalstīja šādu lēmumu un  aizgāja no firmas, lai izgatavotu kravas auto un autobusus. Kopš tā brīža kompānija pazīstama kā De Dion Bouton. Veiksmīgs de Dionam un Butonam izvērtās 1895. gads, kad izdevās izveidot vieglu, viena cilindra motoriņu ar 0,5 zs jaudu. Šis spēka agregāts strādāja 1500- 2000 apgr./min. režīmā.  Sākumā de Dions savu motoru uzstādīja trīs riteņu ekipāžai - triciklam ar de Diona izgudrotu elektrisko aizdedzi, kurš vēlāk pārvērtās par, ne mazāk vieglu, kvadriciklu,  no tā tad arī dzima vesela De Dion Bouton automobiļu saime.

Lai triciklu palaistu, pašam braucējam bija ar to jāieskrienas. De Dion Bouton automašīnas  tika piedāvātas vairākās izpildījuma versijās gan ar priekšā, gan aizmugurē novietotu dzinēju un dažādām virsbūvēm. Sēdvietu skaits bija no divām līdz četrām. De Dion Bouton automobiļos pirmo reizi parādījās tādas jaunas lietas kā kompaktā, planetārā pārnesumu kārba, vienkāršs, centrabēdzes sajūgs un, protams, oriģināla velkošo riteņu atkarīgās piekares konstrukcija, kuru tā arī nosauca par De Dion tube. Zināmākā no De Dion Bouton auto sērijām saucās Populaire, kuru ražoja no 1903. gada.

Nedārgajiem,  Populaire sērijas, spēkratiem bija priekšā novietots 700- 942 kubikcentimetru motors ar sešu līdz deviņu zirga spēku  jaudu. Visām sērijas mašīnām uzstādīja radiatoru, kurš atradās starp motoru un salonu. Tas ļāva motora pārsegu veidot zemu, īsu un noapaļotu. Šāds motora pārsegs kalpoja par paraugu vairumam tā laika vieglo auto. Vispopulārākais sērijas modelis bija K ar 942 kubikcentimetru motoru un astoņiem zirga spēkiem. 1904. gadā izlaida modeli De Dion Bouton S, kurš markai  bija pirmais ar divu cilindru motoru apgādātais auto jau ar 12 zs.

Gadu bija jāpaciešas, lai ieraudzītu mašīnu ar četru cilindru motoru, bet vēl pēc gada planetāro pārnesumu kārbu vietā nāca parastās. Ražošanas apjomi tajos gados De Dion Bouton bija vieni no lielākajiem. Mašīnu skaits auga kā mīkla, kas iejaukta pīrāgiem. Laika posmā no 1904- 1907. gadam programmā bija vienpadsmit modeļi ar dzinēja jaudu no 8 līdz 30 zs. Savukārt laika posmā no 1909.- 1911. gadam jau četrpadsmit modeļi ar motoru darba tilpumu no 942- 7122 kubikcentimettriiem un no 8- 35 zs. Visiem V8 motoru faniem par prieku tieši De Dion Bouton, 1910. gadā,  bija pirmais uzņēmums Pasaulē, kas sāka ražot automobiļus ar V8 motoru. Toreiz gan V8 motors diemžēl nespēja attaisnot cerības.

Divus gadus vēlāk De Dion Bouton atteicās no pašu vārdā nosauktās aizmugures piekares izmantošanas pēc gada pārtraucot viencilindra motoru ražošanu. Palika tikai divu, četru un astoņu cilindru spēka agregāti. Pēc kara kompānija nespēja uzturēt Pasaules līdera statusu un 1923. gadā izlaida tikai vienu jaunu modeli IM ( 12CV) . Mašīna bija apgādāta ar augšvārstu motoru kam bija alumīnija virzuļi un visu riteņu bremzēm.

Drīzumā firma, uz laiku, pārtrauca ražošanu, lai atkal atgrieztos 1927. gadā. Klajā nāca jauni modeļi 11CV un 16CV ar rindas četru un astoņu cilindru 2,0 un 2,5 litru dzinējiem. Izdevās uzlabot pārdošanas apjomus īpaši ar nedārgajiem 16CVmodeļiem. De Dion Bouton jau gatavojās jauna trīs litru motora ražošanai, taču firma neizturēja konkurenci no to lielo uzņēmumu puses, kuri bija ieviesuši konveijerus. Turklāt visus plānus sacirta gabalos 1929. gada ekonomiskā krīze. 1932. gads kļuva par pēdējo, kad caur Pjuto rūpnīcas vārtiem izbrauca jauns vieglais auto 11CV.

Turpmākos gadus kompānija De Dion Bouton izlaida kravas automašīnas. To ražošana turpinājās līdz agrīnajiem 50 tajiem gadiem, kad par pēdējiem De Dion Bouton emblēmas nesējiem kļuva pēc licences taisītie Land Rover spēkrati. 

“Motorgrgrāfs.’’

Iesauku “motorgrāfs’’ Albērs de Dions iemantoja dēļ aizraušanās ar sacīkstēm. De Dion Bouton tricikls ,ar viena cilindra motoru, debitēja sacīkstēs 1896. gadā. Tas bija brauciens maršrutā Parīze- Marseļa- Parīze, kur veicamā distance bija 1700 km gara. Savā pirmajā sacensībā tika iegūta pirmā vieta. 

Šodien spēkrati, kas ražoti līdz 1905. gadam var piedalīties London to Brighton Veteran Car Run. Pasākumā ņem dalību De Dion Bouton 1884. gada tvaika mašīna.  2005. gadā šajā braucienā piedalījās 443 antīkās mašīnas. Starts braucienam tiek dots pirmajā novembra svētdienā līdz ar saullēktu. Startēšanas vieta ir Londonas Hyde Park. Finišēts tiek pēc 86 kilometriem Braitonā (Brighton).

Pa ceļam tiek ieturēta kafijas pauze pilsētā ar nosaukumu Crawley un pēc tam seko apstāšanās Prestona parkā ( Preston park) Braitonas nomalē. Tas arī faktiski ir brauciena finišs, jo pēc tam mašīnas dodas uz Madeira Drive, kas ir jūras krastmala Braitonā. Protams, tās nav sacīkstes uz ātrumu un dalībniekiem nav atļauts pārsniegt vidējo ātrumu 32 km/h. Visi, kam izdodas finišēt pirms 16. 30 tiek pie medaļām.

Labu sacīkšu formu  De Dion Bouton mašīnām palīdz noturēt  De Diona aizmugures, velkošās ass konstrukcija. Asij bija lokveida forma un tā bija nedaudz izliekta uz aizmuguri. Ass kalpoja tikai tam, lai uz tās fiksētu riteņus, kas bija piekārti uz atsperēm. Galvenā pārvada karteris ar diferenciāli stiprinājās cieši uz rāmja un nebija saistīts ar asi.  Griešanās uz riteņiem tika nogādāta ar īsām vārpstiņām. Transmisijas smagās detaļas nenoslogoja piekari. Auto gaita kļuva mīkstāka un šo interesanto risinājumu vēlāk bieži izmantoja sacīkstēs.