Gandrīz pirmā vieta pasaulē

... un braucu uz Usmu caur Matkuli un Vāni, Abavciemu un Rendu. Cita pasaule. Citas domas par vietām, kur dzīvo latvieši, cits brauciens – interesants un spraigs pat atļautajiem ātruma limitiem daudz pāri nelienot.

Grants ceļi. Latvijas nacionālā bagātība un skaistums. Skatiet vēl vienu pasaules ceļu statistikas tabulu (no tā paša www.nationmaster.com).

Ceļi bez melnā seguma

Absolūto reitingu ieraudzījis, neizturēju – padalīju kilometrus ar platību. Pa tabuliņu ar kalkulatoru lejup iedams klusībā loloju cerību finišā iesaukties – urrā, esam bagātākie pasaulē! Ungārija iegāza... Lai gan – viņu ir gandrīz desmit miljoni, un grants kilometros uz iedzīvotāju skaitu mēs viņus pieveicam četrkārt.

Labi, lai nu paliek sacīkstes. Lai gan bez ieskata rallijos un rallistu viedokļa par ceļiem šajā iedaļā neiztiksim, vispirms par neasfaltētu ceļu no ekonomikas viedokļa.

Amerikāņi ir tie, kuri tabulā pirmie. Un nevis tāpēc, ka asfalta klāšanai pārāk nabagi būtu, bet tādēļ, ka zinātniski, pētnieciski, matemātiski aizstāv koncepciju – asfaltētu ceļu būve un uzturēšana nav ekonomiski izdevīga, ja dienā pa šo ceļu aizbrauc mazāk kā 150 transporta līdzekļu. Un ja smagu auto parādīšanās šajā trasē vien epizodiska. Ceļa izbūve lētāka. Uzturēšana – elementāra. Greideris , vēlams pēc lietus. Reta grants segas papildināšana, ja erozijas rezultātā tā kļuvusi pārāk plāna vai smalka.

Atšķirībā no asfaltētajiem, Latvijas grants ceļi neatkarības gados nav kļuvuši daudz sliktāki. („Valsts ceļi” gan 2011. gadā novērtēja trešdaļu viņu pārvaldībā esošo 12 000 kilometru kā pussabrukušus). Pat otrādi – manis aptaujātie 10 esošie un bijušie rallisti, cilvēki, kas vaļasprieka dzīti visbiežāk brauc pa granti, turklāt visā Latvijā, vienprātīgi saka: ir labāk nekā jaunībā. Nostaļģija? Labāki auto? Gan viens, gan otrs, protams arī. Taču galvenais iemesls, kā saka Valdis Laukšteins – kustības intensitātes, slodzes samazināšanās šajos ceļos.

Pa Latvijas granti var komfortabli braukt un ceļa mērķi sasniegt pietiekami ātri. Ne lēnāk kā pa šoseju (ja limitus tur ievēro). Pie tā paša Usmas ezera (Amjūdzē) es nokļūstu ātrāk pa augstāk minēto grants maršrutu nekā pa A10 un tad pa kreisi. Slodze ritošai daļai? Ja tīši neslidinies plakaniski, noteikti nav lielāka kā uz asfalta ielāpiem. Bīstami? Tas nu gan – ja brauc ar grantij nepiemērotām riepām (un tādi ir lielākā daļa mūsdienu auto, ja visu gadu netiek lietoti ar ziemas riepām), ja ierobežotas un mainīgas saķeres apstākļos braukt nemāki (un nemāk jau arī lielākā daļa līdzpilsoņu), ja savas spējas pārvērtē un „sakaifojies” nevietā un nelaikā.

Bet cik skaisti! Ne vēsts no maģistrāļu divdimensiju vienmuļības. Atklājums aiz katra pagrieziena un kalna virsotnītes. Kuri ceļi skaistākie? Ekspresaptaujā piedalījās – rallisti (nesaku „bijušie”, jo slimība ar šo diagnozi nav ārstējama) Māris Saukāns, Ivars Caune, Dainars Dambergs, Andris Šimkus, Didzis Kalnietis, Agris Staņēvičs, Gatis Vecvagars, Jānis Krastiņš, Andris Dāboliņš. Savu balsi arī pieliku, un, lūk, rezultāts.

1. Ja neesi braucis pa Suitu ceļu, tu neesi braucis vispār.

Kurzeme vispār tiek pieminēta pirmā (ar vienu izņēmumu, skat. turpmāk) un, šķiet, iemesls nav vis ceļu pārākumā, bet pašu Latvijas ralliju ģeogrāfijā – vairāk tie notiek tieši šajā reģionā.

Tātad:  Ēdole – Īvande – Alsunga. Vecā Suitu ceļa apkārtne. Ralliju ātrumposmi šajā zonā locīti vairākos variantos, nevienu no tiem neizceļam un novēlam pavadīt jauku dienu pašiem tos izvēloties. Vēlams, siltā vasaras dienā, jo putekļus noskalot tad varēsiet braukt ne tikai uz Zvirgzdu ezeru, bet arī uz Jūrkalni – ceļš uz turieni arī nebūt nav garlaicīgs.

2. Vecpils līkloči un tramplīns. Klasika. Arī Aizputē un Kazdangā jūs noteikti pārāk sen neesat bijuši...

3. Vēl viena „klasika” – Mordanga.

Arī šis ātrumposms gadu gaitā veidots dažādos variantos un virzienos. Rekomendācija – pieķeriet ceļojumā klāt visu ezeriņu bagātību, kas izvietojusies starp Mordangu un Usmu. Unikālas vietas (tas pateicoties +70 metru augstumu virs jūras sasniedzošai garai "kalnu" grēdai). Ja vēl pietiek pacietības, atpakaļ brauciet pa otru (rietumu) pusi Usmas ezeram. Tur gan neiztiksiet ar granti vien – būs arī labi, cieti meža ceļi (un kāda nekaitīga peļķe, ja pēdējās dienās lijis).

Varētu vēl palikt Kurzemē, pieminēt neticami labiem sīkceliņiem bagāto Mundigciema apkārtni pie pašiem Talsiem, aizripot līdz Dundagai un tad braukt uz Valdemārpili pa vairs  tikai nedaudziem zināmo veco Ķurbes ātrumposmu, vēl...

Uz citu pusi!

4. Lai rīdziniekiem tālu nav jābrauc – Kangaru kalni. Karti neliksim, viss vienkārši, no Rīgas caur Ulbroku, virziens Ērgļi. Pērle (nu  jau gan Austrumu maģistrāles celtniecības pabojāta) ir pirms Suntažiem. Šķietami, vizuāli sarežģīts ceļš, kuram faktiski tik vien to problēmu kā iespēja baigi zemu nokrist. Priežu galotnes vietām zem tevis. Īstu līkumu maz, pavisam īsts – viens. Iespējamais vidējais ātrums ar standarta žiguli – virs 120 (11 km – 5.20 min., tāds bija manis stūrētās ekipāžas rezultāts 1978. gadā, kad kļuvām par Latvijas čempioniem).

Stop! Nepieciešama piebilde, kuru lūgšu drukāt trekniem burtiem – autors neaicina jūs mēģināt sasniegt sportistu rezultātus aprakstītajās trasēs! Gluži otrādi – jūs to kategoriski nedrīkstiet darīt, jo automobīļi rallijā ir citi (drošības aprīkojums), jo rallistu iemaņas ir citas un gadiem slīpētas, jo – galvenais – šie ātrie braucieni notiek slēgtā trasē, pretējā virziena kustības nav. Ikdienā – bez delverībām! Un vēl – ja sen nav lijis, ja spoguļos balta vērpete, nelieciet to rīt tuvējo māju iedzīvotājiem. Izripojiet apdzīvotas vietas rāmāk. Starp citu – īsto ralliju organizētāji dažādi (arī naudā) kompensē trases malu saimniekiem radītās neērtības. Arī ceļu sakārtošanu pēc sacensībām apmaksā.

5. Pļaviņas – Vietalva.

Savādi – šis ceļa posms (nesajauciet, īstais ir mazais celiņš pa Odzes ezera austrumu krastu) ralliju trasēs iekļauts reti. Un sen. Taču, pat nespēdami īsti to vārdā saukt un aprakstīt, emocijas atceramies visi. Jo tur ir viss – gan tramplīni, gan nebeidzami gari, nepārredzami, bet ātri pagriezieni...

6. Gaiziņa apkārtne. Vestiena. Viesiena.

Bez komentāriem, jo vēl skaistāku vietu un ceļu Latvijā nav.

Līdzīgi Gaiziņam, balsojumā vairākkārt pieminēts bija Zaubes – Kliģenes – Annu reģions starp Cēsīm un Ērgļiem, slavēta tika Gulbenes apkārtne (seviški ceļš, kas neaizbraucot no Smiltenes līdz Gulbenei nogriežas pa labi un ved uz Jaungulbeni).

Un visbeidzot – ja tu tur neesi braucis, tu neesi braucis vispār...  Tā teica rīdzinieks Gatis Vecvagars, kurš uzņēmies šefību par rallija „Latgale” tapšanu. „Tikai Latgale! Tikai te ir īstie ceļi. Visur citur ir aerodromi, nevis ceļi. Arī seguma kvalitāte te labāka. Brauciet uz Mākoņkalnu!”

Uztveru teikto personīgi, jo – ar kaunu jāatzīst – Mākoņkalnā nekad neesmu bijis. Un jūs?

Dižgrāmata - bestsellers

Ja līdzīgi man braucienu uz Latgali liksiet 2013. gada vasaras plānā, jums vajadzēs grāmatu, no kuras ņemtas rallistu TOP6 kartes.

Kur likt „Lielo atlantu”? Tādu virsrkstu liku avīzē, kad trešo dienu šī gandrīz 400 lappušu biezā grāmata bija arī mana. Automobilī? Varētu. Lai gan liels tas „Lielais” tiešām ir. „Bardačokā” nelien. Pielāgoju sēdekļa atzveltnes kabatā – tur lien. Taču cik bieži to ārā vilkšu? Kurzemi no galvas zinu. Vai uz Latgali šogad braukšu? Un nākamgad? Nez vai...

Un manā džipiņā jau ir to rajonu kartes, uz kuriem braucu biežāk. Man ir „Garmin” auto navigācija, kurā ielādēta tās pašas „Jāņa sētas” datu bāze. Nu jau ir arī gandrīz „Lielā atlanta” līmenī detalizēta Baltijas karte „Android” planšetē un telefonā.

Nevajag man laikam dižgrāmatu mašīnā. Neesmu raibu maršrutu profesionālis, kura ceļš šodien ved uz Makarāniem, rīt uz Ķūļciemu.

Darbistabā? Iederas. Blakus 20 gadu auto katalogiem, klasisku laivu un modernu fotoaparātu grāmatām. Zem Usmas saulrietu un Mordangas grantsceļu bildēm. Kā klasiskas un visaptverošas ģeografiskas informētības simbols, kuru turklāt var tīkamāk un romantiskāk nekā datorlapas šķirstīt, kādu neparastu maršrutu plānojot. Ja vajadzēs, paņemšu līdzi. Lai gan vajadzēs reti. Žēl.

Pa gabaliņam?!Priecējoša atklāsme nāca nejauši. „Atlants” nolikās uz galda blakus šonedēļ testējamai labai fotokamerai. Hei! Pamēģinām „makro” funkciju! Pievakares krēslā, bez papildus gaismām, bez statīva – klikš! Izcili. Izdrukāju lapu. Varu ņemt līdz nevis visu grāmatu, bet vajadzīgo daļu. Kvalitāte? Ļoti laba. Turklāt varu bildēt nevis visu, bet pusi vai vēl mazāku daļu atlanta lapas, tā iegūstot palielinājumu, kurš ļauj nepukoties par pārāk īsām rokām vai sliktām brillēm.

Tā. Izcilu komplektu dabūju. Lieku atlanta 30. lapas kopiju caurspīdīgos vāciņos, bāžu kabatā telefonu ar GPS kartēm, karu kaklā foto ieroci un braucu medībās uz Irbes pakavu. Grāmata saudzīgi un ar cieņu paliek mājās. Vai šāda rīcība nav nelikumīga? Nav, laikam, ja lietojiet iegūtās lapiņas savām personīgajām vajadzībām.

Tā rakstīju atlantam klajā nākot, un pie teiktā palieku, taču jāatzīst, ka mana vieglā skepse bijusi nevietā. „Atlants” jau pirmajā dzīves gadā pārspējis visus daiļliteratūras pārdošanas rekordus. Cena (virs ls 20) nav bijusi šķērslis jau  vairāk kā 5000 potenciālajiem grants ceļu pētniekiem. Kam gan citam – lai brauktu pa maģistrālēm kartes taču nav vajadzīgas. 

Vēl par šo tēmu lasi portālā iAuto:

• Forumā: Latvija ir daudz grants un šķembu ceļi, kā tos uzturēt!
• Ziņa: Mūsu ceļi – bagātība un sāpe - 1.daļa
• Ziņa: Mūsu ceļi – bagātība un sāpe - 2.daļa Asfalts