Šeit es domāju ne tikai pagrieziena spuldzītes, bet arī visas pārējās transporta līdzeklī esošās. Tā kā mūsdienu transporta līdzekļos tiek lietots dažādu tehnoloģiju apgaismojums, tad, protams, arī pētījumu metodes ir dažādas.

Sākumā par visizplatītākajām spuldzītēm – par lampiņām ar kvēldiegu. Šo detaļu izpēti pēc negadījuma veic nevis eksperti - tiesu auto tehniķi, bet eksperti - tiesu ķīmiķi, jo tieši viņu rīcībā ir metodes, kas ļauj veikt pētījumu. Šis apgaismojuma veids ir visvairāk pakļauts trieciena iedarbībai. Auksts kvēldiegs ir salīdzinoši izturīgs, bet, tiklīdz tas uzkarst un sāk spīdēt, tas kļūst jūtīgs pret triecieniem (mēs par bedrainiem ceļiem maksājam ne tikai ar balstiekārtas daļām, bet arī ar biežāku spuldžu nomaiņu). Viena no pirmajām pazīmēm, ka trieciena laikā lampiņa ir degusi, ir izstiepies kvēldiegs (skatīt 1. attēlu).

Tajā brīdi, kad saplīst spuldzītes stikliņš un kvēldiegam piekļūst skābeklis no atmosfēras, tad sākas kvēldiega oksidācijas process – uz kvēldiega veidojas gaišas krāsas oksīda kārtiņa, kas liecina par to, ka spuldzītes sasišanas brīdī tā ir degusi (skatīt 2. attēlu).

Ja trieciena spēks ir bijis lielāks un spuldzītes bojājuma rašanās brīdī kvēldiegs ir pārtrūcis, stikliņš ir sasists, tad par lampiņas degšanu bojājumu rašanās brīdī liecina specifiskas pazīmes: volframa lodītes, kas atdalījušās no kvēldiegā tā pārtrūkšanas brīdī; stikla lausku piekušana pie kvēldiega fragmentiem; kvēldiega sametināšanās utt. (skatīt 3. attēlu).

Ja trieciena spēks ir bijis tāds, ka no lukturiem nekas vairs nav pāri palicis un tiesu ķīmiķiem vairs nav ko pētīt, tad pētījumus veic tiesu eksperti auto tehniķi. Tiek veikta automobiļa elektrosistēmas izpēte – tiek noskaidrotas īssavienojuma pazīmes, pārbaudīti drošinātāji, moderniem automobiļiem tiek nolasīti dati no vadības blokiem.

Sarežģītāks izpētes process ir tajos gadījumos, kad transporta līdzekļi ir aprīkoti ar lokizlādes spuldzēm vai ar diožu apgaismojumu. Lokizlāžu spuldžu gadījumā ir iespējams veikt oksidēšanās pēdu pētījumus sasistām spuldzēm, kā arī veikt īssavienojumu pētījumus automobiļa elektrosistēmā. Diožu apgaismojums ir vismazāk jūtīgs pret triecieniem, tāpēc pēc salīdzinoši nelieliem triecieniem nepaliek pēdas, kas liecinātu par to vai apgaismojums ir dedzis vai nē. Ir jābūt salīdzinoši lielam triecienam un deformācijām, lai negadījuma brīdī tiktu sabojāts diožu apgaismojums līdz tādai pakāpei, kad bojātas būtu pašas diodes un būtu iespējams konstatēt pēdas, kas liecinātu par to stāvokli negadījuma brīdī.

Vismazāk pēdas par apgaismojuma stāvokli paliek gadījumos, kad transporta līdzekļi ir aprīkoti ar optiskajiem kabeļiem – lukturos nav spuldzes vai diodes, bet līdz tiem gaisma tiek aizvadīta pa optiskajiem kabeļiem no centralizēta gaismas avota. Šāds apgaismojuma risinājums automobiļos pagaidām ir sastopams ļoti reti.

Rezumējot iepriekšteikto, ir secināms, ka tiesu ekspertu rīcībā ir salīdzinoši liels metožu klāsts, kas ļauj atbildēt uz jautājumu vai negadījuma brīdī transporta līdzeklim dega vadītāji nedega kāda spuldze – galvenais, lai līdz ekspertiem nonāktu izpētāmie objekti…