Pastāstīšu par savu pieredzi ar motocikliem. Tā ir tikai mana dzīves skola, iespējams, dārga – iespējams, veiksmīga. Varbūt nosodāma, varbūt izlasāma un kaut mazliet respektējama.

Bērnībā un jaunībā mani vecāki bija strikti PRET motocikliem, acīmredzot, tam bija kāds iemesls viņu mūža gaitā. Līdz es savos 32 gados tomēr TO izdarīju – noliku A kategorijas tiesības un aktīvā moto dzīve varēja sākties!

Pats motobraukšanas princips jau arī nešķiet nekas īpašs. Sevišķi tad, ja bērnība pavadīta uz velosipēda un mopēda arīdzan. Protams, jāatceras, ka motocikls ir krietni smagāks par mopēdu vai skūteri, ka jaudas ir krietni vairāk, ka kļūdas var maksāt daudz dārgāk nekā, piemēram, pie auto stūres braucot.

Eksāmens A kategorijai tikai nokārtots ātri un pārliecinoši. Būtiskākais bija lēna braukšana aplī, tad nobraukt pa dēli, ieskriešanās un strauja nobremzēšana. Pēc tā - arī pa ielām, te ļoti līdzēja autovadītāja ikdienas pieredze. Tā kā sava motocikla man vēl nebija, mēdzu ik pa laikam iznomāt enduro Husquarna TE510 – ļoti viegls, bet visai ass arī satiksmē uz ceļa. Dienā, kad es to iznomāju, varēju mierīgi nobraukt pat vairākus simtus KM (par ko ne pa jokam brīnījās nomā). Bet pats lielākais kaifs ar to bija braukt mežā – stigās, kur auto var izbraukt, tikai lēni ripinoties, ar enduro motociklu – pilnīgi mierīgi varēja lidot pāri, braukt visai ātri un pat agresīvi. Ar visu to, ka moto braukšanas pieredzes nebija nekādas dižās.

Dinamika pārsteidza, man likās, ka tā ir teju vai kosmiska. Paralēli es sāku pirmā moča meklējumus. To atradu Polijā, moto tirgotāja veikalā Varšavā. SUZUKI SV650s – daudzu „īsto motobraucēju” uzskatos tas ir „ne veču” motocikls, „tikai” 73 zs, bet arī svars tikai 175 kg! Izskatījās jau visai pieklājīgi, cerības uz ilgām daudz km sezonām utt.

Foto: iAuto.lv

Ko dara cilvēks, ticis pie sava motocikla?

1. Iegādājas labu ekipējumu. Tas noteikti nebūs lēti (ādas jaka ar aizsargiem, ādas cimdi ar aizsargiem, moto zābaki, ķivere, vismaz kevlara džinsu bikses ar aizsargiem – bet labāk ādas bikses ar aizsargiem). Ja tam nav naudas – arī mocis nav vajadzīgs, būs vēl lielāka iespēja palikt dzīvam.
2. Ārā agrs pavasaris, ceļa malās vēl sniegs, bet braukt tik ļoti gribas. Kaut kā izvilkdams motociklu no toreizējās privātmājas garāžas, izdabūju līdz ceļam (asfaltam) un izbraucu vismaz līdz Rīgas apvedceļam un arī pa to. ATVILKT. Taisni, turp un atpakaļ. Jo nekas cits taču nebija pat prātā! Par to, ka asfalts vēl neiesilis un ceļi mēdz būt pat (!) līkumaini, domāju tikai teorētiski. Bet viss sanāca gana pozitīvi J
3. Reģistrējas Motopower.lv un sāk arī moto komunikāciju ar līdzīgi domājošiem (nedomājošiem). Te gan jāsaka, daudz arī sakarīgu cilvēku, kam moči ir sirdslieta, tur apgrozās.
4. Gaida siltāku laiku, lai sāktu braukt ikdienā, trenēties trasē, varbūt pat braukt ceļojumos.

Savu motobraucēja pieredzi sāku ar maksas apmācību pie tiešām sakarīga motopasaulē zināma cilvēka ar iesauku Spider – iemāca viņš tādas lietas kā: ekstremālā bremzēšana (asfalts, grants, slapjš/sauss segums, bremzēšana un bedraina ceļa), motocikla stabilitāte uz dažādiem segumiem, pagriezienu izbraukšanas tehnika, psiholoģiskās un fizioloģiskās īpatnības un to izmantošana).
Kontaktus katrs netā atradīs, ja vajadzēs.

Tas viennozīmīgi ļāva paskatīties uz motobraukšanu no cita skatu punkta. Lika saprast, ka es ne vella neprotu, jo, piemēram, trasē, es biju peletona aizmugurē. Lai arī iedomājos sevi par baigo specu jau tad. Izrādījās, ka līkumos ir jāstrādā un jāpārvar baiļu reflekss arī!

Vasaras gaitā vismaz pāris reižu nedēļā braucu trenēties trasē 333, arī Biķerniekos pa moto apli (organizēja MOTOAPLIS motoklubs). Ar instruktoru un arī bez viņa. Biju pilnīgi saslimis ar motolietām, tērēdams tām lielu naudu un praktiski visu ģimenes brīvo laiku arī... Toties veidojās pieredze, jo trasēs vien nobraucu ne vienu vien tūkstoti km vienas vasaras laikā!

Ikdienā mēdzu braukt arī uz darbu ar motociklu. Darbā pārģērbos, pirms brauciena mājup tāpat. Bet vismaz ne reizi neriskēju domāt – „es jau netaisos krist” un braukt bez ekipējuma!

Kas ir motobraukšanas lielākie kaifi?

1. Ātrums un CSN pārkāpšana. Bez limitiem, cik vien tehnika ļauj (vēlams, arī prasmes). Zināmā mērā tā ir t.s. „slikto zēnu” uzvedība, kas aizrauj pat večus gados. Negribētu minēt ciparus, bet max atļautais ātrums vismaz x 2 (ar atļauto salīdzinot), ir ikdiena lielākajai daļai motobraucēju.
2. Motocikla manevrētspēja sastrēgumos – pilnīgi noteikti tā ir viena no lielākajām baudām lēni izbraukt starp auto rindām korķos un aizbraukt no krustojuma pirmajam! Pārliecinājos, ka tas nav aizliegts – vairākas reizes mani palaida garām arī CP ekipāžas, pavirzoties sāņus.
3. Prasme pareizi braukt ar motociklu. Nevis dižoties pie LAIMA pulksteņa, bet BRAUKT trasē, piemēram. Prasme ātri izbraukt līkumus, prasme pareizi un efektīvi nobremzēt utt. Lūk, tas ir liels kaifs, ja to proti!

Vienā intensīvā vasarā nobraucu ar motociklu gandrīz 20 000 km! Kas ir jūtami vairāk nekā citi nobrauc 3-5 sezonās :)

Foto: iAuto.lv

Ar ko tas viss beidzās?

Pašā sezonas pēdējā treniņā 333 trasē kaut ko neaprēķināju, kaut kur kļūdījos. Uztaisīju t.s. „highside” un piezemējos uz galvas. Tas viss, loģiski, beidzās ar ātrajiem un sekojošu reanimāciju, kurā pilnīgi bezcerīgi pavadīju 10 dienas... Ar informāciju tuviniekiem, ka kasinsh79 diemžēl neizdzīvos.

Beigās tomēr izdzīvoju! Lai arī puse ķermeņa bija paralizēta (iespējams insults), diagnoze - smadzeņu kontūzija (neiroloģiski), konstatēts daļējs atmiņas zudums, lauzts atslēgas kauls, arī staigāt es vairs nemācēju, konkrēta intensīva rehabilitācija pāris mēnešu garumā NRC Vaivari un sanatorijā Jaunķemeri u.c.

Moču lietām tika likts trekns punkts. Jo iespējamās nelaimes gadījumā man būtu pārāk daudz kā zaudējama. Ko atļauties galīgi nevaru un nedrīkstu.

Vai es kaut ko nožēloju? Drīzāk nē! Jo piepildīju vienu savu lielu sapni.

Tagad esmu ļoti lojāls tikai auto tēmai un visiem motobraucējiem ļoti iesaku 2 x apdomāt savas neprātīgās (dominējoši) rīcības iespējamās sekas, parūpēties par ļoti labu ekipējumu un mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties braukt! Atcerēdamies, ka esat uz ceļa tikpat kā neredzami, ka varat tikt pārsteigti pilnīgi negaidīti un varbūt, ka nespēsiet noreaģēt. Jo, vairākas reizes reāli knapi izvairījos no sadursmes, pat visai lēni ripinoties pie krustojuma. Dažs labs pat blenza man acīs un brauca man virsū!

Starp citu, tagad ar auto braucu uzmanīgāk nekā pirms A kategorijas nokārtošanas. Saprazdams vienas kļūdas cenu…

VEIKSMĪGU JUMS VISIEM MOTOSEZONU!

Lasi MOTO ziņas portālā iAuto.lv, šeit >>>

Foto: iAuto.lv