Opel Astra GTC Latvijā

Foto:
2012.g. 21.May, 10:10

To, ka katram automobilim ir sava sūtība virs zemes, mēs esam pārliecinājušies ne vienu reizi vien. Kabriolets ir un paliek silto zemju iedzīvotāju prioritāte, ja vien tas nav viens no daudzajiem garāžas spēkratiem, kuru var izmantot retajās dienās, kad nelīst lietus vai neputina sniegs. Universālis visticamāk nonāks praktiska cilvēka rokās. Hečbeks visbiežāk iegūst ģimenes automobiļa statusu, bet sedans pretendē uz biznesa plauktu.

Šoreiz mūsu rīcībā nonākusi kupeja. Glīta, spilgti dzeltena kupeja ar ungāru numuriem, kas ļauj izbaudīt šo automobili pilnā mērā, jo pagaidām vēl ir pilnīgi vienaldzīga alkatīgajam fotoradaru privātuzņēmumam. Tad nu arī cenšamies noskaidrot, kādam pircējam vispiemērotāka varētu būt kupeja ar testa automobiļa Opel Astra GTC palīdzību.

Nekad nesaki nekad, taču uz mani kupeju ražotāji var necerēt! Principā tam ir tikai viens iemesls, kas personīgi man ir ļoti svarīgs. Kā likums divdurvju automobiļiem durvis ir krietni lielākas par četru durvju brāļiem un māsām. Tas arī ir pilnīgi saprotams, jo divdurvjnieka gadījumā pa vienu ieeju automobilī jātiek iekšā un jāizkļūst no tā ārā gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem. Ar metra mēru gluži nemēriju, bet Opel Astra GTC izpildījumā durvis nezkāpēc šķita jo īpaši platas. Par to pārliecinājos lielveikala stāvlaukumā, kur izkļūšna pat no priekšējiem sēdekļiem sagādāja grūtības, jo blakusstāvošie automobiļi ļāva atvērt durvis labi ja vienas trešdaļas apmērā.

Protams, var iebilst, ka kupejas nav domātas šopingam, taču dzīve ir dzīve un pat ļoti sportiskas autovadīšanas piekritēji reizēm mēdz ēst, dzert un kaut ko vilkt mugurā…

Vispirms jau jāsecina, ka Opel Astra GTC nepavisam nav parasta Opel Astra tikai ar divām durvīm. Automobiļa dizains ir pamainījies diezgan pamanāmi. Protams, saglabātas kopējās Opel šā brīža dizaina tendences. Kopumā GTC vizuālais tēls ir visnotaļ baudāms. Jo īpaši tad, ja automobilis ieguvis spilgtu krāsojumu. Olu dzeltenais ir tas, ko dakteris izrakstijis un droši vien tieši tāpēc no saulainās Ungārijas uz Latviju nonācis testa automobilis tieši šajā krāsā.

Opel Astra GTC pēc savas ārējās uzbūves atgādina lidojumā nedaudz iztieptu pilienu. Nē, nevis slaidu spļāvienu, bet tieši kristāldzidru ūdens pilienu! Automobiļa sānos iepresētie reljefi padara kopējo tēlu dusmīgu un muskuļotu.

Atšķirībā no lielākā vairākuma sportisko kupeju, kur aizmugurē ir tikai nosacītas sēdvietas, Astra GTC ir aprīkota ar normālām divām sēdvietām, kuras vienu no otras par īpašu maksu var atdalīt ar elkoņu balstu un krūzīšu turētājiem. Griesti ir pazemi, taču brīnumainā kārtā galvai vieta ir pietiekami daudz. Vēl aizmugurējos sēdekļos ir bērnu sēdeklīša stiprinājumi. Nebīja iespēja par to pārliecināties praksē, taču viss liecina par to, ka māmiņām neklāsies viegli savu lolojumu iedabūt automobiļa aizmugurē.

Cita lieta Opel Astra GTC bagāžas nodalījums! Tas ir par veseliem desmit litriem lielāks, kā standarta piecdurvju versijai. Kopējā grabažnieka apjoms ir 380 litri un ja vēl noloca aizmugurējo ķeblīšu atzveltnes…

Parasti gandrīz deviņdesmit procentu autožurnālisti aprakstos min sakramentālo frāzi – vadītāja vieta ir ergonomiski iekārtota, visas pogas labi pārskatāmas un viegli aizsniedzamas. Šoreiz man ir tas gods nepiekrist vairākumam. Nenoliedzami, visas pogas ir viegli aizsniedzamas. Nespēju pat iedomāties, kurā automobilī tās būtu grūti aizsniedzamas! Taču par pārskatamību gan neņemtos apgalvot. Pavisam vadības panelī saskaitīju ČETRDESMIT DEVIŅAS pogas! Pat ar ļoti labu reakciju apveltītam autobraucējam kustības laikā pārskatīt tās visas nav pa spēkam. Vienīgā cerība uz to, ka redzes atmiņa ļaus piefiksēt un nekļūdīgi atrast tās desmit, kuras visbiežāk jāizmanto.

Savu patieso dabu kupejas parasti atklāj kustībā. Arī GTC vadības ziņā ir vingrāka par tradicionālo Astra. Priecē iespēja izvēlēties vienu no trīs piekares režīmiem – Tour, Sport un Standart. Turklāt borta dators ļauj pielāgot dažādas regulējumu konfigurācijas režīmā Sport.

Pavisam Astra GTC tiek izgatavots ar sešiem dažādiem dzinējiem, no kuriem trīs ir ar benzīnu barojami un trīs pieprasa dīzeļdegvielu. Pie mums no Centrāleiropas galvenā ofisa tika atgādāta kupeja ar 1,6 litru turbo benzīnnieku, kura maksimālā jauda ir 180 zirgspēki. Runā, ka tieši šis dzinējs ir tas, kurš visiem pārējiem liek sajusties kā vīngliemežiem. Turklāt tas tiek pasniegts komplektā ar sešu pakāpju mehānisko “štepseli”.

Negribu un nevaru sist kulaku galdā un paziņot, ka neko jaudīgāku man dzīvē nav nācies baudīt. Šajā ziņā nekādu sensacionālu atklājumu – normāls dzinējs normālam automobilim. Divlitrīgais dīzelis Astra GTC uz priekšu dzenot vien ar piecu litru degvielas patēriņu. Šis nedaudz vairāk vēlas barības un pilsētā pamanījos sasniegt pat vienpadsmit litru patēriņu simts kilometros. Tomēr vismaz man kupeja neiet kopā ar dīzeļmotoru un arī 1,6 litra turbopatēriņš ikdienā noteikti būs mazāks par manu testa režīma sniegumu.

Testa versija, kā jau tas parasti pieņemts, bija aprīkota ar visu ko vien var un nedaudz arī ar to, ko nevar. Uzreiz teikšu, ka daļa “navarotu” pie mums ir pilnīgi bezjēdzīgi. Piemēram ceļa zīmju lasītājs atpazīst labi ja trešo daļu mūsu piktogrammu. Ceļa līniju atpazinējs var mierīgi gulēt zīdaiņa miegā, jo ceļa līniju pie mums ir mazāk kā fotoradaru (lai arī to vēl arvien ir krietni maz…). Automātiskā tālo un tuvo gaismu pārslēgšana drīz kļūst par apgrūtinājumu, jo katram nākamajām pretīmbraucējam abi lukturi spīd katrs uz savu pusi un līdz ar to pamatīgi sajauc galvu gudrajam datorvīriņam.

Viss pārējais ir pat ļoti baudāms. Sēdekļi un to regulēšanas iespējas, audiosistēma, navigācija, skaņas izolācija. Secinājums un galējais verdikts šāds – laba sportiskas dabas kupeja ar praktiskuma elementiem, kas, grozi kā gribi, vairāk tomēr piestāv vīriešu kārtas autobraucējiem. Pat neskatoties uz to, ka Latvijā sportisku kupeju un iespaidīgu izmēru apvidnieku galvenie stūrētāji ir tie, kam vairāk piestāvētu svārki, nekā bikses!

Ja kāda iekšējā balss jums čukst, ka šis ir jāņem, tad aidā pie jebkura no opeļdīleriem – viņi visi ar prieku jums sagādās kāroto.

Teksts un foto: Gints Gavers