Gaisotne nebūt nav tik melna, kā to dažs masu informācijas līdzeklis mālē. Pirms kāda laika internetā plaši tiražēto raksteli “Kopējā braukšanas kultūra Latvijā ir ļoti zema” nevar uztvert citādi kā daļu no baidīšanas stratēģijas, kas pie mums laikam atzīta par vienīgo efektīvo drošības stiprinātāju. Šāds apgalvojums nav objektīvs vērtējums, bet gan histērija, kas cenšas sanaidot, piespiest blenzt uz katru ar aizdomām, vāvuļošana, kas apvaino mani un vēl tūkstošus kolēģu, kuri neapšaubāmi veido lielāko braucēju daļu, saprātīgu, pietiekami rātnu, labvēlīgu, bet modru. Šķiet, ka mūsu pulks aug.

Joprojām sastopam kompleksu plosītus dullos, kuri nekādi nereaģē ne uz ziņām par fotoradariem, par netrafaretām policijas mašīnām, par citādi pastiprinātu kontroli, par smagām un traģiskām avārijām. Tā vien šķiet, ka jebkurš šķērslis vai risks tikai palielina adrenalīna daudzumu viņu asinīs, jebkura aizlieguma zīme vai nepārtraukta baltā līnija iedarbojas uz šiem ja ne bezcerīgajiem, tad visai grūti ārstējamiem slimniekiem kā sarkana krāsa uz vērsi. Bet viņu nudien nav daudz. Daždien divi, trīs uz simts kilometriem. Daždien – neviena. Iznīks palēnām?

CSN teikts: AIZLIEGTS 104.3 (iepriekš 118.3 – red. piezīme) traucēt ceļu satiksmi, bez vajadzības braucot ar pārāk mazu ātrumu;

Ar dullajiem mācos sadzīvot, neļaut tiem sabojāt manu dzīvi. Neņemu, kā saka, tos galvā. Vairāk mani traucē kāda cita kaite, kas diemžēl iet plašumā. Aizvien vairāk ļautiņu brauc ļoti lēni. Pat pa tukšu, sausu vasaras ceļu krietni zem 90 km/h, panākot kravas furgonu, kurš arī brauc lēnāk par viņam atļautajiem 80 km/h, uzskata šo šķērsli par bīstamu kā atombumbu un nekādi nespēj saņemties “ārkārtīgi riskantajam” apdzīšanas manevram. Neprot? Ir kampaņu, didaktisku rakstu un raidījumu iebaidīti? Tā vien šķiet, ka tieši jau iepriekš disciplinēto un pietiekami prātīgo braucēju daļu publiskie uzbrukumi “briesmonim ātrumam” kā vienīgajam avāriju cēlonim ietekmē visvairāk. Un noved ne gluži tur, kur vajadzētu. Noved pie ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma.

Ne noteikumos, ne komentāros gan nav pateikts, ko nozīmē “ar pārāk mazu”. Cik man zināms, Latvijā nekad neviens par šo pārkāpumu nav sodīts (nav jau arī soda mēra administratīvajā kodeksā). Anglijā gan kādai izcili lēnai kundzītei tiesa nupat esot piespriedusi 200 mārciņu sodu. Jo pārkāpums ir bīstams. Atļaušos apgalvot – ne mazāk bīstams par +20 km/h drošos ceļa apstākļos, uz ko noregulēti jaunie un dārgie fotoradari. Kāpēc?

Lūk, kāpēc. Pirmkārt, šāds braukšanas stils gandrīz vienmēr saistīts ar distances samazināšanos starp nu jau kolonnā braucošajiem auto. Cilvēciņš, kurš neapdzen smago, to tomēr zemapziņā vēlas darīt, tādēļ negrib, lai starp viņu un kāroto mērķi iesprauktos kāds cits. Piedevām viņš gluži maldīgi uzskata, ka 75 km/h, kurus nu rāda spidometrs, ir ļoti mazs un ļoti drošs ātrums, jo ne tikai atbilst tik kategoriski aizliegtajam limitam, bet ir arī krietni zem tā. Muļķības, dāmas un kungi. 75 vai 80 km/h arī ir ļoti liels ātrums. Pilnīgi pietiekams, lai sašķaidītu luptu lēveros riteņbraucēju, kurš pēkšņi izstreipuļos no furgona ēnas jūsu priekšā. Pilnīgi pietiekams, lai, mirkli novērsis uzmanību no lielās pakaļas (un to jūs noteikti agri vai vēlu izdarīsiet, jo, šādi velkoties, grābstīšanās pēc cigaretēm vai kompaktdiskiem ir gluži dabiska reakcija), jūs nepamanītu kāda stāvoša traktora izraisītu kravenieka manevru vai stopsignālu iedegšanos un iemauktu viņa tēraudā kaltajā dibenā tā, ka gaisa spilveni jūsu ģīmjus glāstīs. Un nepietiekams, lai piespiestu cilvēku būt modram, gatavam pēkšņai situācijas maiņai, kas ir iespējama arī šādā šķietami rāmā plūdumā.

Pārlieku lēns brauciens nav drošības garantija. Tas arī ir bīstams, jo, otrkārt, tieši šāda čammāšanās uz mūsu šaurajiem, 21. gadsimta dzīves ritmam, modernajai tehnikai nepietiekami ātrajiem ceļiem liek riskantāk, nekā gribētos, braukt tiem, kuri pieprasa cienīt viņu TIESĪBAS, BRĪVĪBU PĀRVIETOTIES. Konstitucionālas tiesības – tā saka amerikāņi, un ar nopietnu statistiku pierāda, ka Montanas štatā, brīvā no ātruma limitiem kā Vācija līdz 2002. gadam, pēc ierobežojumu noteikšanas smagu avāriju skaits palielinājās. Punktuālu un pārspīlētu ātruma limitu ievērošanu kā drošības garantu apšauba konservatīvie briti un fotoradarus ne tikai aprej internetā (niknāk nekā pie mums), bet arī dauza un dedzina...

Labi, brauc lēni. Arī tās ir cilvēka tiesības (kamēr pārāk rupji neierobežo iepriekš minēto citu brīvību). Taču, kļuvis lēns, tu nedrīksti iedomāties, ka tādi pēkšņi kļūs visi. Un iestāsies miers... Nu nebūs tā. Ap tevi virmos kaislības. Un briesmas. Tādēļ – neļauj sevi iebaidīt. Brauc droši. Un ne pārāk lēni.

Foto: iAuto.lv